Rokijs (alabaja un Bernes ganu suņa jauktenītis) mūsu mājās ienāca pirms pusotra gada, un viņš ir pierādījums tam, ka dzīve ir pārsteigumiem pilna. Ja kāds pirms gadiem diviem būtu teicis, ka man, rūdītam kaķumīlim, būs savs suns (un nevis vienkārši būs, kā agrāk laukos – sargs pie ķēdes, bet būs tik milzīgs un dzīvos mājās, un tieši mani izvēlēsies kā personu, kam būt par “asti”), tad es teiktu, ka tāds cilvēks nav pie pilna prāta.
Bet nu – nekad nesaki nekad, – un te nu mēs esam. Laimīgi aizmirsuši par to, kas ir tīra grīda, priecājoties kopā par Rokija izdarībām un arī nedarbiem, jo kas var būt labāks par kārtīgu izsmiešanos, pat tad, ja tā ir par to, ka milzu lempis rotaļājoties ir kādu (nez kuro reizi!) notriecis no kājām vai ne pārāk veiksmīgi (viņam pašam!) samīļojis runci Boņuku.
Vārdu Rokijam gan ir daudz – gan lāčuks vai miškins (plīša mīkstās spalvas dēļ), gan kukumbers (ar uzsvaru uz otro zilbi, jo Rokijam ļoti garšo gurķi), gan mladšenkais (jo viņš patiesi ir kļuvis par jaunāko ģimenes locekli). Kā dažreiz saka mana meita: “Kā gan mēs agrāk bez tevis dzīvojām!”
Ināra (Krāslavas novads)