Ar ceriņziedu vāku ceļu pie lasītājiem sācis jaunais “Tāvu zemes kalendars” 2023. gadam – kultūrvēsturiska un literāra gadagrāmata, kas ir senākais šāds izdevums Latvijā, – kopumā jau 84. gadagājums, bet 33., kuru sarūpējusi Latgales Kultūras centra izdevniecība.
273 lappusēs lasītāji aicināti latgaliešu rakstu valodā lasīt par latvāņu ienākšanu Latvijā (autore Laimdota Ivanova), par Malnavas tehnikumu (Andrejs Bilinskis) un zemnieka palīgu – elektrisko ganu (Leonards Rakickis). Nodaļā “Medicīna” Pīters Akuls raksta par migrēnu, bet Pīters Turkopuls – par varžacīm un higiēnu.
Visplašākā nodaļa ir “Arheoloģija, vēsture, kultūrvēsture”, kuras rakstu autori ir Juris Urtāns, Pīters Turkopuls, Lilija Limane, Jōņs Cakuls, Pīters Poļaks, Dzidra Bruzgule, Marija Labanovska, Jelizaveta Kopilova, Genovefa Melne, Jōņs Svenčs, Jūlijs Trōps, Josifs Ročko, Anna Tihomirova, Veronika Grišāne, Vilhelms Delvers, Vilma Auziņa, Leopolds Keirāns, Antonija Zariņa (Piļka), Alberts Eiduks, Valentīna Kaša, Ieva Unda un Zigurds Sviķis. Nodaļā “Par myusu volūdu” raksta Jūlijs Trops un Romons Spaitāns. Bet nodaļā “Kulturvēstures pīminekli” pieminēti Svēto Rakstu tulkojumi un veco laiku tradīcijas. Nodaļā “In memoriam” atvadvārdi izskan Mihailam Sivickim, Arno Eversam, Onufrijam Pujatam, Elīnai Klānai, Jānim Cakulam un Kārlim Počam. Plašs pastāvīgo autoru klāsts ir pārstāvēts nodaļā “Literatura, kritika, publicistika”: Ilze Keiša, Romons Spaitāns, Ernests Vilcāns, Leonards Rakickis, Leontīne Apšeniece, Voldemārs Vogulis, Oskars Seiksts, Rūdolfs Linužs, Jūlijs Trōps, Vilis Mileiko.
Izdevniecības vadītājs Jānis Elksnis pateicas par finansiālu atbalstu Valsts kultūrkapitāla fondam, Latgales reģiona attīstības aģentūrai, AS “Latvijas valsts meži”, Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domei, Vilim Mileiko, Andrim Gribuškam un Josifam Ročko.
No nodaļas “Literatura, kritika, publicistika”
TIKAI LOBUS VŌRDUS
Vīns ūtram tikai lobus vōrdus saceisim, dusmes aizmērssim, dzeivei sovai kūšas krōsas meklēsim, sirdis mīlesteibai atvērsim, ari par pīdūšonu sovim nyknōkajim naidinīkim kaidā mīra breidī padūmōsim. Un vīnu svēteitu sveci par tim aizdegsim.
Kotrs nalaimē nūklivušam leidzcylvākam paleidzēsim, navys ar tukšom, garom runom nūmōksim, jo tōs vysas ir vacas, zynomas un nu sōkuma leidz golam labi pōrdūmōtas seņ.
Kotru nu mums Dīvs radejis atškireigu, un maineitīs cytim par prīku un vīnā dīnā ari mes naspēsim. Dzeive ir eisa, tik cylvāks nav pōrlūkams kai bolts papeirs tyuleņ.
Un dzeivē ar mežūneigu skaļumu nikas nikod nav ticis atrysynōts. Dzeive mums kotram ir dūta, lai mes vīns par ūtru prīcōtūs, navys poši sevi tikai nūmōktu ar negativom emocijom, kuras nikod nikō loba nivīnam naatnas, vīneigi sōpes.
(Ilze Keiša)