Rēzeknes novadā atgriezās Viļāni, bet Varakļāni saglabāja patstāvību
Ir pagājis jau ilgāks laiks kopš pagājušā gada pašvaldību vēlēšanām, tāpēc “Vietējā Latgales Avīze” Latgales pašvaldību vadītājus aicina uz sarunu par padarīto un darāmo. Šoreiz saruna ar Rēzeknes novada domes priekšsēdētāju Monvīdu Švarcu par atbalstu Ukrainas bēgļiem, siltumenerģijas krīzi un citām aktualitātēm.
Pēc administratīvi teritoriālās reformas ir pagājis gads. Kādas ir atziņas?
– Rēzeknes novadu šī reforma skāra maz tieši strukturālo izmaiņu ziņā. Jau 2009. gadā reformas ceļā bijām izveidojuši pagastu apvienību formātu, kas labi funkcionē arī šodien. Pēc reformas četrām pagastu apvienībām pievienojās piektā – Viļānu apvienība. Un arī šajā apvienībā pietiekami labi notika vienādu nosacījumu, noteikumu, funkciju, pienākumu utt. sinhronizācija. Paldies viļāniešiem, kas šīs pārmaiņas uzņēma un veica ar lielu izpratni.
Tomēr jums bija jāpiedzīvo liels satraukums – būs vai nebūs apvienošana ar Varakļānu novadu...
– Ja Varakļānu novadu pievienotu Rēzeknes novadam, satraukuma nebūtu, mēs veiktu tādu pašu funkciju un struktūras sinhronizāciju, kāda notika, izveidojot Viļānu apvienību. Varakļānu novads būtu viena organiska jauna apvienība ar pietiekami lielu patstāvību un autonomiju, lai lemtu tos jautājumus, kas skar Varakļānu teritorijas iedzīvotājus. Tāda patstāvība un autonomija ir visām Rēzeknes novada apvienībām.
Bet tas, ka Varakļānu novada jautājumu uzkurināja emocionāli, tas gan nebija vajadzīgs. Es to teicu vēl pirms reformas, ka pie vainas bija nemākulīga komunikācija, kas radīja cilvēkos aizvainojumu un lielu neapmierinātību. Ja cilvēkiem reformu skaidrotu prasmīgi, tad reformas rezultāts būtu cits. Kā būs nākotnē? Šaubos, vai politiķu lēmumi būs pragmatiski, droši vien tie būs politiski un emocionāli.
Ir enerģētiskā krīze. Ko lemjat vai darāt, lai apkure nesadārdzinātos tiem lauku cilvēkiem, kuri izmanto centrālo apkuri?
– Mums šobrīd ir jāsaprot, cik maksās apkure. Mēs strādājam trīs virzienos – apkures cena privātai personai, apkures, kuru nodrošina pašvaldībās komunālās saimniecības nodaļas, cena pašvaldības iestādēm un Maltas, Viļānu un Strūžānu komercsabiedrību saražotā siltuma cena. Redzot, kā aug kurināmā – malkas, šķeldas – cenas, saprotam, ka tā ietekmēs apkures tarifu arī Rēzeknes novadā. Kaut kādu daļu no šī pieauguma kompensēsim ar mājokļu pabalstu. Tāpat mēs domājam, kā pašiem saražot kurināmo, veicot pašvaldības meža īpašumu apsaimniekošanu. Ņemot vērā to, ka koksnes kurināmā tirgus cenu ietekmē arī ažiotāža, nepieciešams to “nomierināt”, šajā laukā iesaistoties arī pašvaldībām un valstij. Ārkārtas apstākļos jādod iespēja “Latvijas valsts mežiem” un pašvaldībām tām komercsabiedrībām, kuras nodrošina siltuma ražošanu, realizēt malku par fiksētu cenu. Lai to darītu, nepieciešams speciāls normatīvs regulējums. Ceru, ka Ministru kabinets to izdarīs.
Es daudzreiz esmu uzsvēris, ka, ja mēs neērtības, kas radās ģeopolitisku notikumu dēļ, izjūtam kā diskomfortu, tad Ukrainas tauta šodien atdod dzīvību par savu un mūsu brīvību. Beidzot visi esam sapratuši, kas ir Krievija un kā tā var šantažēt visu pasauli.
Kādu atbalstu saņem Ukraiņu bēgļi jūsu novadā?
– Rēzeknes novadā dzīvo gandrīz 500 Ukrainas civiliedzīvotāji. Mums notika sanāksme ar viesu māju īpašniekiem, lai rastu labākos risinājumus par dzīvesvietām. Savukārt sociālā dienesta darbinieki, tiekoties ar ukraiņiem, skaidro, kādu sociālo atbalstu tie saņems pēc valsts noteiktā atbalsta termiņa beigām. Mēs varam piedāvāt arī dzīvošanai pielāgotās telpas. Lielākoties tie ir skolu internāti un šobrīd brīvās telpas, piemēram, Audriņu pamatskolas ēkā.
Šovasar Rēzeknes novadu apmeklēja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Ko viņš solīja pašvaldībai?
– Premjers atbrauca darba vizītē, kas bija ieplānota jau pagājušajā gadā, bet dažādu ģeopolitisko un Latvijas notikumu dēļ bija atlikta. Viņš brauca iepazīties ar Rēzeknes novadu, tāpēc viņam nebija mērķis kaut ko solīt. Krišjānis Kariņš tikās ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem un runāja par Latvijā aktuālāko, kā karš Ukrainā ietekmē mūsu ikdienu un uzņēmējdarbību, par atbalstu ukraiņiem utt. Mēs savukārt viņam parādījām uzņēmumus, ar kuriem lepojamies un kuri, laikus izvērtēdami Austrumu kaimiņa tirgus riskus, pratuši pārorientēties uz citiem tirgiem. Premjers apmeklēja Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas metālapstrādes uzņēmumu “Leax Rēzekne”, kas ražo detaļas autobūvniecībai, tostarp elektriskajiem automobiļiem.
Vai Rēzeknes novadā joprojām darbojas pašvaldības atbalsta programma uzņēmējiem?
– Tā darbojas, turklāt esam palielinājuši atbalsta programmas summu no 60 000 eiro līdz 100 000 eiro. Pirmajā kārtā no iesniegtajiem 14 projektiem atbalstīti 11 projekti par 53 000 eiro. Mēs uzskatām, ka tāds atbalsts konkrētam uzņēmumam konkrēta produkta ieviešanai vai attīstīšanai ir efektīvs, jo novadā rodas ekonomiski aktīvi uzņēmumi un jaunas darbavietas.
Vairākkārt esam uzrunājuši valsts politiķus, ka valstī būtu jāizveido atsevišķa atbalsta programma, no kuras pašvaldības saņemtu mērķdotāciju 50 % no izmaksātā sociālā pabalstu budžeta ekonomiskai darbībai, proti, uzņēmēju un infrastruktūras projektiem. Piemēram, pašvaldība sociālajos pabalstos samaksā vienu miljonu eiro, bet valsts atdod atpakaļ 500 000 eiro, kurus drīkstētu ieguldīt tikai saimnieciskās darbības veicināšanai. Tā mēs risinātu problēmas cēloni, kāpēc tas pabalsts ir jāmaksā.
Kuras nišas Rēzeknes novada uzņēmēji vēl nav aizņēmuši?
– Domāju, ka joprojām aktuāls ir jautājums par mazo ražotāju kooperāciju gan ražošanas, gan produkcijas realizēšanas jomā. Lielveikalu tīklos vietējā dārzeņu un augļu produkcija ir retums.
Lai gan pēdējos gados ir vērojams tūristu plūsmas pieaugums, joprojām ir problēmas ar ēdināšanas pakalpojumu piedāvājumu. Vēl joprojām ir nepietiekams pakalpojumu klāsts visa gada garumā. Vasarā dažbrīd viesu mājas ir pārslogotas, toties ziemā tās nereti ir tukšas.
Vai optimizējat skolas?
– Rēzeknes novadā jau pirms vairākiem gadiem sakārtojām skolu tīklu tā, lai katras pagastu apvienības – Maltas, Kaunatas, Nautrēnu, Dricānu un tagad arī Viļānu – centrā būtu vidusskola. Ir mazās skolas, kur bērnu skaits turpina samazināties, tomēr mēs centīsimies saglabāt izglītības pakalpojumus pieminētajās pagastu apvienībās. Mums ir viens vadītājs vairākām skolas ēkām – izglītības programmu īstenošanās vietām. Savukārt pirmsskolas izglītības iestādes atrodas maksimāli tuvu bērna dzīvesvietai. Nekādā gadījumā par skolu tīklu nevar runāt tikai no emociju pozīcijas. Jebkurai skolai, arī mazai, jāspēj nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu.
Satiksmes ministrijas pārstāvji diskusijās ar pašvaldībām sola autobāņus, kas savienos lielās pilsētas ar Rīgu. Bet jūs mēdzat diskutēt, ka tad atkal ieguvēja būs Rīga nevis reģioni...
– Šodienas lielā valstiskā problēma ir nelīdzsvarota reģionu attīstība, un to veicina valsts ar saviem megaprojektiem, kas sasilda ekonomiku vietā, kur to realizē, savukārt citām teritorijām nekāda kompensējoša aktivitāte neseko. Arī kārdinājums veikt ieguldījumus teritorijās ar lielāku vēlētāju skaitu ir liels.
Protams, ka valstij jāizvirza stratēģiski ambiciozi mērķi, bet nedrīkstam aizmirst arī lokālas problēmas. Ja mēs spējam nodrošināt kvalitatīvu ceļu infrastruktūru ikdienas braucieniem uz darbu, skolu vai medicīnas iestādi, tad uz priekšu – būvējam autobāni! Šobrīd teritorija ārpus lielajām pilsētām jūtas piemirsta.
Atgriežoties pie sarunas par ceļiem, varu minēt vairākus valsts reģionālos un pašvaldības ceļus, kas uzlaboti ar pietiekami mazu valsts vai pašvaldības finansējumu, bet ieguvums ir liels. Atjaunojas viensētas, atgriežas jaunas ģimenes, šie cilvēki ir saimnieki. Ja cilvēkam ir māja, ābeļdārzs, pat suņu būda, viņš, sastrīdoties ar ģimeni vai sadusmojoties uz valsti, neaizslēgs durvis un nebrauks projām.
Manuprāt, ir svarīgi, lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu pārliecība un sajūta, ka viņš ir saimnieks savā zemē un valstī. Bet, ja es nejūtos kā saimnieks, tad veidojas aplams redzējums, ka par mani lems citi, tāpēc es varu neiet uz vēlēšanām.
Kāds vēl varētu būt valsts atbalsts, lai sasildītu ekonomiku reģionos?
– Šodien reģionos jāmazina tos riskus, kas apdraud esošo uzņēmēju pastāvēšanu vai investoru ienākšanu. Gadu garumā debatēs ar ministriem esmu uzsvēris, ka nav loģiski, ka pirms katrām vēlēšanām sola atbalstu vai glābšanas plānu Latgalei. Beidzot jāiedarbina programma, kuras atbalstu piešķir komersantam, pašvaldībai u.c. pēc konkrētiem kritērijiem un kuras atbalsts pienākas automātiski jebkurā Latvijas reģionā, kam ekonomiskie rādītāji ir viszemākie.
Covid-19 ierobežojumu dēļ nenotika pasākumi, kultūras nami stāvēja tukši. Vai ir redzējums par kultūras attīstību novadā?
– Kultūras darbības pamats ir kopābūšana, un tās nav tikai balles vai koncerti, tā ir arī cilvēku socializēšanās. Šodien redzu divas problēmas – tā viena, ko jau minēju, ir tā, ka cilvēks nejūtas kā saimnieks, un tā otra – cilvēks, sēžot uz dīvāna ar planšeti vai mobilo tālruni, dzīvo savu virtuālo dzīvi. Tāpēc kopāiešanas un kopābūšanas tradīcijas sāk izzust daudziem, mēs vairs nepazīstam savus kaimiņus. Novada kultūras darba organizatoriem nepieciešama radoša izdoma, lai ne tikai rīkotu pasākumus, bet arī uzrunātu pasākuma potenciālos apmeklētājus. Ar nodrukātu afišu un informāciju sociālajos tīklos vien nepietiek.
Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Kam būtu jāuztic deputāta mandātus?
– Mēs pirms vēlēšanām iekrītam solījumu slazdos, lai gan paši saprotam, ka šie solījumi nav reāli. Piemēram, sola daudzu ceļu remontus, lai gan zinām, cik liels finansējums ir pieejams. Pats balsošu par reālistu–pragmatiķi, kurš izprot situāciju valstī, nav populists un divkosis, nesola to, ko kāds grib, bet gan stāsta par darbiem, kurus tiešām var izdarīt. Svarīgi būt aktīviem un paust savu viedokli, nevis paliekot sēdēt uz dīvāna, bet gan aizejot uz vēlēšanu iecirkni.
Egitas Terēzes Jonānes teksts