Skaidrīte Svikša
Miers ir mūsu spēka lielākais apliecinājums – šie vārdi varētu būt kā laipa uz garīgā līdzsvara meklējumiem mūsdienu cilvēkam, kurš apjucis steigas, materiālisma un dažādo iespēju mežā. Katrs meklē savu patvērumu, bet Dievs visos laikos ir bijis tās mājas, kurās katrs varam atrast sevi un harmoniju.
Šīs pārdomas raisa gan globāli, gan lokāli notiekošais, un rodas vēlme – ielūkoties dziļāk, parunāt ar cilvēkiem, kas īstajā laikā un vietā spēj pateikt īstos vārdu. Šāds cilvēks, bez šaubām, ir priesteris Rinalds Broks – pašlaik Rozentovas, Feimaņu un Pušas draudžu prāvests, kurš turklāt pavisam drīz – 22. jūnijā – svinēs savu 40. jubileju (kopā ar dvīņubrāli, arī priesteri Haraldu Broku un mammu Leontīnu). Viņš bez šaubām, ir mūsdienīga mācītāja paraugs – uzņēmīgs, darbīgs, ar vērienu domājošs. Līdzās ikdienas pienākumiem, kuru arī prāvestam draudzē ir pārpārēm, viņš vēl ir arī Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta kapteinis – Zemessardzes 3. Latgales brigādes kapelāns. Vesela darbu un domu pasaule – dziļa un aizdomāties liekoša. Aizdomāsimies…
“Mēs visi nākam no bērnības,” saka dzejniece Leontīne Apšeniece. Kāda aura ir Jūsu bērnības pasaulei?
– To ievij pilsētvide un lauku burvība, kas tam laikam raksturīga ar maizes smaržu, piena krūzi, ievārījumu uz sviestmaizes. Paša saneito sviestu, darbiem un darba tikuma apgūšanu, pacietību, strādīgumu. Kartupeļu un siena talkām, pirmajiem soļiem kristīgajā dzīvē, ceļmalu krustiem. Liepu ziediem, tikko pļauto zāli, ozollapu vainagu, Jāņu un Pēterdienas ugunskuriem, svētkiem. Iekšēju pārdzīvojumu un pieredzes pilna, iebrienot ne tikai dziļāk labības laukā vai meža biezoknī, izzinoši pētot, bet pasaulē, kur tik daudz kas ir jāatklāj un jāiepazīst, arī pašam sevi.
Protams, vecāku mācītais, dotais nav izmērāms, to nevar kā grāmatu izlasīt, sakot: “Pabeidzu!” Tēva un mātes devums sniedzas pāri paldies robežai. Bet brālis – tā ir dāvana, atbalsts un dažkārt arī grūdiens.
Katram ir bērnības sapņi. Kādas Jums bija domas, par ko kļūsiet?
– Kļūšana arī tagad turpinās. Tā nav pabeigta, noslēgta, jo iekļauj nemitīgu darbu, ietverot visu cilvēka dzīvi un būtību. Svētums un pilnība nav statiski lielumi, tas ir nemitīgs gājums, ceļš, kurā tu topi liels.
Ir puzles, kas sastāv no lieliem gabaliņiem un ir viegli saliekamas, tad mazākiem, ar arvien vairākām detaļām, sarežģītākiem... Tāds varētu ilustratīvi izskatīties arī cilvēka ceļš, sākotnēji visu šķiet vienkārši salikt vienā kopbildē, ar gadiem nāk klāt vēl kāds gabaliņš un apmēri, izmēri mainās, manāmi kļūst lielāki, lielāks grib būt arī cilvēks, bet ko tas viņam nozīmē – būt lielam?! Jēzus mums māca lielumu spējā un gatavībā noliekties, lai kalpotu, palīdzētu. Pasaules lielumi turpretī ir pavisam citādāki.
Jau Rainis sludināja: “Pastāvēs, kas mainīsies.” Tagad daudz runā par to, ka visiem un visam jāmainās līdzi laikam. Kā Jūs uz to lūkojaties?
– Ir mainīgas un nemainīgas lietas. Ja mēs mainīgo gribam pārnest un attiecināt uz nemainīgo, tad rodas situācijas kā šodien Ukrainā un daudzviet citur pasaulē. Patiesība ir nemainīgs lielums – redzam, kā ar to izrīkojās toreiz – piesita krustā, arī šodien tālu neesam gājuši. Ja gribam mainīt patiesību, sagrozīt, tad realitāte iegūst katastrofālu iznākumu.
Der atcerēties svēto Terēzi no Avilas – viss mainās, viss paiet. Tikai Dievs paliek, kam ir Dievs, tam ir viss. Esam aicināti būt inovatīvi, radoši, ģenerēt jaunas idejas, veidus, kā darboties kopīgajam labumam, un patiesība ir kā atskaites punkts, lai no šī mērķa nenovirzītos.
Ceļš uz priesterību. Kāds ir šīs izvēles pavediens?
– Pavediens nāk no Dieva. Pirmā kalpošanas vieta bija Viļakā un tur esošajās lauku draudzēs, tad Raipolē, Rundēnos, Istrā un pašlaik – Rozentovā, Feimaņos un Pušā. Arī ceļu uz priesterību nevar nofiksēt kā tādu novilktu starta līniju, sakot, lūk, šeit ir sākums. Te drīzāk iederas Jēzus līdzības piemērs par raugu, kas iejaukts miltos, šī mazā aicinājuma piciņa ir ievietota laikā, kurš top saraudzēts... izmainās, pārtop.
Kā tas ir – būt sarežģīto, steidzīgo mūslaiku priesterim?
– Laiks diktē citādas prasības, visu vajag pagūt ātrāk... Bet, kur tad paliek tas ietaupītais laika deficīts? Kur esam likuši vai konvertējuši iegūto laiku? Iespējams, atbilde nemaz nav mums glaimojoša. Arī priesteris mācās apgūt laiku, tas ir tāds milzu lauks. Darbs, rosība, atpūta, klusums, aktivitātes – cauri tam visam un tajā lūgšana kā laika lappušu numerācija, tikai stundu, sekunžu formātā. Daudzi grib un prasa šodien ātru garīgumu, bet tāda nav. Tāds nav iespējams. Nav tādas ātrās garīgās ēdināšanas iestādes, kur ieskrēji, paķēri un esi remdējis savu iekšējo vajadzību.
Nav šaubu, ka ir transformējusies vērtību un arī Dieva uztvere. Vai tam jāmeklē kādas “zāles”?
– Bīskapa Boļeslava Sloskāna vārdi – “Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pati sevi iznīcina, kad morāle pagrimst” – trāpīgi pasaka mums katram un sabiedrībai priekšā, ko iesākt, kas bijis vajadzīgs vakar un šodien, lai būtu rītdiena, nākotne.
Zemessardzes kapelāns – jaunlaiku veidojums. Lūdzu, pastāstiet par pienākumiem?
– Kapelāna pienākumi pastāv garīguma un morāles simbiozē, sniedzot atbalstu, iedrošinot un kalpojot. Priesteris ir un paliek priesteris, lai kur viņš atrastos. Tas nav darbs vai kalpojums uz pusslodzi. Tā ir domāšana un darbošanās kā šaha partijā – vairākus gājienus uz priekšu, kur jāapspēlē nevis kāds, bet darbi konkrētā laika ietvarā.
Zināšanai. 1993. gada 31. martā tika parakstīta vienošanās par kapelānu dienesta izveidi Aizsardzības spēkos. 2001. gadā tika izstrādāta jauna virsnieku speciālistu koncepcija bruņoto spēku sistēmā, kurā ir iekļauti kapelāni, juristi, mediķi un diriģenti. Kapelānu dienesta emblēmas pamatā ir Latvijas armijas cepures kokardes «saulītes» simbols, kas apliecina, ka kapelāns kalpo Latvijas armijā. Emblēmas centrā ir krusts un atvērta Bībele. Lejasdaļā ir uzraksts latīņu valodā «Pro Deo et Patria” («Par Dievu un Tēvzemi»).
Prātā nāk sižets televīzijā, kur Jūs atklāti paudāt viedokli par karu Ukrainā. Bet, ja vienā atkāpē...
– Karš mūs atgriež Ābela un Kaina stāstā, kur Dievs jautā – kur ir tavs brālis? Ko esi izdarījis? Šis dramatisma un sāpju pilnais notikums, daudz lielākos apmēros, šodien norisinās ne vien Ukrainā, bet visā pasaulē. Karš ir viena pamatīgi smaga, asiņojoša brūce ar milzu komplikācijām. Ir nepieciešama steidzama palīdzība, vajadzīga asins pārliešana – vai mēs esam gatavi dot no sevis, būt labestības donori, vai arī vēl rēķinām un sveram, skatāmies, ko teiks citi, meklējam diplomātisku atbildi, kas tik ļoti līdzinās Pilāta reiz sacītajai.
Visi gaida ziņu par mieru. Globāli tas nav iespējams, jo pasaule visos laikos ir bijusi vulkāns, un tomēr... Kā lai cilvēki nomierina prātu?
– Te mēs atgriežamies pie bīskapa Boļeslava Sloskāna sacītā...
Jūs ļoti trāpīgi komentējāt Lieldienu “svinēšanu”, kad bieži vien cilvēki tā arī netiek tālāk par olu krāsošanu un šūpolēm. Arī tuvojošies Jāņi daudziem saistās vien ar izpriecām.
– Svētku gradāciju diktē virkne iekšēju un ārēju norišu, kas nosaka mūsu svētku kalendāru. Svētki ir tikšanās ar notikumu, kas ir to pamatā, cilvēkiem, sevi pašu. Tā ir kopība, kurai cauri vijas prieks, pateicība, sarunas, dziesmas.
Arī darbs ir zaudējis nozīmi, kāda tā bija mūsu senčiem, kuri zināja – “Tev būs svētdienu svētīt”. Kādu Jūs redzat ceļu pasaules atveseļošanai?
– Mēs esam dzirdējuši par visāda veida programmām, attiecinot to uz dažādām jomām. Parasti tās sola labāku, efektīvāku iznākumu, ieguvumu un rezultātu. Pasaules un cilvēka, cilvēces atveseļošanās programma nav jāizstrādā kādā darba grupā, laboratorijā, komandā, bet tā jau ir Dieva dota, skaidri formulēta baušļos. Mums atliek to tikai īstenot, katru dienu, tikai tā ir iespējama sabiedrības un indivīda atveseļošanās.
Katra mūsu dzīves diena ir īpaša un nekad otras tādas nebūs. Tai piemīt savas nianses, tādēļ uzskaitīt aktivitāšu un garīguma vidējo aritmētisko nav iespējams. Dievs atrod, izveido ceļus, Viņš pats ir Ceļš, un arī priesterim atliek vienīgi pa to iet.
Kas, Jūsuprāt, ir Dieva lielākais brīnums?
– Pasaules brīnumu uzskaitījums, ko piedāvā grāmatas, ir izlaidis vienu – mūs pašus. Mēs esam brīnums – sev un citiem, viens otram. Ir tāds teiciens – lifts uz panākumiem nedarbojas, izmantojiet kāpnes. Aicinu soli pa solim kāpt arvien augstāk mūsu cilvēcības ceļā, Dieva pazīšanā.
Kāda lasāmviela ir veidojusi Jūsu uzskatu kodolu?
– Nevēlos izcelt kādu konkrētu autoru vai grāmatu, jo šis saraksts nemitīgi mainās un katra lasāmviela, pat ja tās lielajā apjomā derīga un saistoša izrādās viena rindkopa, ir ar savu pienesumu. Manu pamatbāzi veido: Tuksneša tēvi, Svēto dzīves apraksti, filozofiska un akadēmiska satura literatūra, Svētie Raksti.
Jums un brālim tuvojas jubileja. Vai bieži domājat par gadskaitļiem cilvēka dzīvē un vēsturē?
– Gadi iet, notikumi attālinās, bet tas dod iespēju skaidrākos mērogos ieraudzīt un, svarīgākais, – novērtēt notikušo. Ja cilvēks iztiek tikai ar pārejošām vērtībām, tad viņš arī aiziet ar tām. Bet, ja cilvēks dzīvo ar nepārejošām vērtībām, tad viņš dzīvo tik ilgi, kamēr nākamajām paaudzēm ir svarīgas viņa pārstāvētās vērtības.
Ko Jūs novēlētu pats sev?
– “Bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet gan tas, kam vairāk nekā nevajag,” teikusi Zenta Mauriņa. Paldies Dievam par aicinājuma dāvanu. Paldies Dievam par to, ka ir labi draugi. Paldies labiem draugiem, kas cenšas iepriecināt! Paldies draudzēm, kurās kalpoju! Paldies par visu, jo – ko gan vairāk vajag? Tā ir lielākā laime pasaulē – apziņa, ka tiec mīlēts...
Mīlestība jārada, jājūt un jāvairo – tas ir katra Dieva bērna primārais uzdevums katru dienu. No kā ņemt piemēru? Katrs izvēlas pats. Bet vislabāk – pašiem no sevis, pilnveidojoties, esot īstiem, dzīvojot saskaņā ar sevi un Dieva likumiem. Šie vārdi nevar kļūt banāli un nemoderni. Arī mūslaikos IR LIKUMI, kas stāv pāri laikiem un ir miera, harmonijas pamatā. Paldies priesterim Rinaldam, ka mums par tiem atgādināja arī mūsu avīzes slejās! “Vietējā Latgales Avīze” sveic tuvojošajos svētkos abus dvīņubrāļus un viņu māmuliņu. Lai veselība sev un tuviniekiem, lai arī turpmāk izdodas piepildīt laiku sev, cilvēkiem un Dievam par godu un prieku!
Attēlos: Kopā ar mammu Leontīnu un brāli Haraldu;
Krustaceļš Maltas ielās;
Svētceļojums uz Aglonu (2019. gads)