Šo sarežģīto laiku katrs izjūt un pārdzīvo pa savam. Nav iespējams bez asarām skatīties uz to, kas notiek mums apkārt: cilvēki glābiņa meklējumos ir spiesti pamest savu valsti, savas mājas, savus mīļos – tēvus, vīrus, dēlus, brāļus… Mums baisi pat iedomāties, bet viņi to piedzīvo… Latvija sniegusi patvērumu daudziem tūkstošiem ukraiņu, daudz bēgļu savā paspārnē uzņēmis arī Rēzeknes novads.
Manā uztverē, patriotisma līmenis mērāms ne jau skaļos lozungos un citu vainošanā par it kā tā neesamību, bet tikai un vienīgi katra individuālā rīcībā, kas vērsta uz dzimtā novada dzīves uzlabošanu, valodas un tradīciju cieņu, kā arī atbalstot tos, kam tas nepieciešams. To mums ar vīru mācīja mūsu vecāki, šo apziņu cenšamies iepotēt arī mūsu pieciem bērniem.
Maija otrajā svētdienā svinamo gaišo svētku – Mātes dienas gaidās radās doma sniegt savu artavu līdzcilvēku atbalstam un apmeklēt Ukrainas bēgļus viņu pagaidu mītnē – bijušajā Adamovas speciālajā internātpamatskolā. Lai kaut mazliet kliedētu šo cilvēku domas, nolēmu novadīt viņiem radošu meistarklasi konfekšu pušķu veidošanā. Pateicoties Rēzeknes novada Sociālā dienesta vadītājas Silvijas Strankales atbalstam, operatīvi tika noorganizēta mūsu tikšanās, un 8. maijā devāmies ciemos kopā ar Silmalas pagasta brīvprātīgajiem jauniešiem – Agnesi Zvonkovu, Viku Zelču un Andreju Stafecki.
Ļoti uztraucāmies un pa ceļam spriedām, kā labāk sadalīt pienākumus, kā ieinteresēt cilvēkus, ko pastāstīt par Mātes dienas svinībām Latvijā? Taču satraucāmies velti, jo mūsu tikšanās bija ļoti pozitīva un sirsnīga, tāpēc vēlos dalīties savos iespaidos par to.
Uz tikšanos ar mums atnāca dažāda vecuma ukraiņi. Izrādījās, ka arī Ukrainā šajā dienā tiek svinēta Mātes diena, tāpēc mūsu meistarklase bija tieši laikā. Kamēr rokas bija aizņemtas ar radošo darbošanos, mēs sarunājāmies. Un mūsu vidū bija vairs ne vienkārši aktivitātes dalībnieki, bet – mammas ar maziem bērniem, pensionāri, pastnieki, šuvējas, pavāri, skolēni.
Konfekšu pušķa dekoriem mēs ar vīru iepriekš sagatavojām sirsniņas no finiera un iegravējām uz tām uzrakstu ukraiņu valodā «Biд серця до серця», kā arī izgriezām un nokrāsojām baltus balodīšus. Kad piedāvāju izvēlēties rotājumus pušķiem – taureņus, sirsniņas vai balodi, visiem gribējās divus balodīšus, sirsniņu un apkārt taureņus, acīm redzot, šie cilvēki tā vēlējās izpaust savas ilgas pēc miera un skaistuma…
Akcentējot vienu ļoti gaumīgi izveidotu kompozīciju, uzzināju, ka tās autore līdz kara sākumam bija dārzniece. Viņas acis staroja, stāstot, kādu šķirņu rozes un dālijas viņi audzējuši kopā ar vīru. Pēc tam skatiens nodzisa, jo atklājās, ka dzīve apmetusi kūleni: janvārī vīrs nomira no kovida, bet pēc tam arī pašai nācies doties bēgļu gaitās… Savukārt jaunā māmiņa Vika ļoti priecājas par savu rezultātu un steidza vīram nosūtīt sava izveidotā pušķa fotogrāfiju, šauboties, vai to izdosies aizvest uz savām mājām – Ukrainā.
Katram cilvēkam savs stāsts… Arī mēs pavēstījām, ka esam ieradušies no Silmalas pagasta, kas atrodas apmēram 40 kilometrus no Adamovas. Sākumā viņiem šķita, ka tas ir tālu, līdz viena meitene pateica: “Bet mēs taču tūkstoš kilometru šurp braucām…”
Dodoties mājup, norunājām tikties vēlreiz. Un ziniet, no vienas puses, gribas satikties vēl un vēl, bet no otras – gribas, lai šie cilvēki ātrāk spētu atgriezties savā dzimtene, pie saviem mīļajiem, dzīvot zem mierīgām debesīm. To mēs no visas sirds vēlam katram no viņiem – mieru viņu mājās!
Natālija Stafecka, meistarklases vadītāja
