Pirms dažām dienām devos nelielā ceļojumā uz Dagdas pusi, kur skaistā Ežezera krastā atrodas piemineklis partizānam Jānim Baško (1923–1943). Ceļojuma mērķis – izlīgt ar pagātni, jo, pateicoties šim jaunajam (un droši vien arī enerģiskajam) komunistam un sarkanajam partizānam, mani vecvecāki – ne tie turīgākie Latgales zemnieki – bija iekļauti 1941. gada 14. jūnijā izvedamo personu sarakstā.
Notikuma apstākļiem un pārdomām kā būtu, ja... itin droši varētu veltīt atsevišķu ierakstu.
Taču stāvot šajā svešajā vietā, iepretim piemiņas vietai bijušajam kaimiņam un cilvēkam, kurš lēma par manu vecvecāku un tostarp arī manu, vēl nesākušos dzīvi, sajūtas ir ļoti pretrunīgas. Te dusmas mijās ar piedošanu un pieņemšanu – varbūt tam tā arī bija lemts notikt, lai es dubultā novērtētu man doto iespēju, vienlīdz patiesi justu līdzi tiem, kuri nebija likteņa nejaušības glābti.
Vecvecākiem Rēzeknes bombardēšanas dārdi ienesa miera sajūtu sirdī – kara sākums nozīmēja palikšanu savās mājās, taču par spīti tam izkropļotā veidā mūsu ģimene vienalga ir šī nenotikušā nozieguma upuri – tik daudzos gadījumos esam centušies "neizlekt", dzīvot pieticīgi, lai kāds nenoskauž vai nepadomā ko sliktu, lai nenotiek nenotikušais.
Varbūt tagad mēs varētu vērsties Dagdas pašvaldībā, aicinot likvidēt šī Padomju "varoņa" piemiņas vietu, tādējādi gūstot savdabīgu morālo kompensāciju un atriebi – ar ļaunu smīnu skatīties kā vieta tiek nolīdzināta, akmens tiek ielikts kāda ceļa pamatā, bet piemiņa par "varoni" Jāni Baško tiek izdzēsta.
Taču ar vēsturi nav jākaro, bet ir jāpieņem tās bezgalīgā sarežģītība. Atsevišķajās, vēl spīdumu saglabājušajās akmens virsmas vietās redzēju arī paša atspulgu – ja ilgi skaties bezdibenī, tas sāk skatīties tev pretī. Apzinos, ka jebkāds, pat hipotētisks, vandālisms pret šo vietu un akmeni itin neko nemainītu, tas neizmainītu pagātni, nedz arī atceltu tās mācības, ko, gribot vai negribot, manai ģimenei nācās iegūt. Dīvainā veidā šajā akmenī sajūtu daļiņu no sevis paša jeb to visu izvēļu ķēdi, ko neviļus iedarbināja šis cilvēks. Šī apziņa, vismaz man, atkal un atkal liek pilnvērtīgāk apzināties šo brīdi, kurā dzīvojam, būt saprotošākam pret notikušo.
Ieraksta epilogā vēlos iespējami īsi paust savu viedokli par iesākušos diskusiju sakarā ar tā sauktā Uzvaras pieminekļa demontāžu Rīgā kā savdabīgu atbildi Krievijas Federācijai par tās uzsākto karu Ukrainā.
Ja Tu, lasītāj, esi nonācis tik tālu, tad manu pamatdomu laikam jau esi sapratis.
Mana personīgā saskare ar šo monumentu ir visai niecīga – divreiz tam esmu gājis garām un vairākas reizes braucis garām, neesmu tur nolicis ziedus, nedz arī zinu kādu, kurš to ir darījis. Ar katru ķermeņa šūnu esmu pret to necilvēcību un vājprātu, kas notiek Ukrainā, taču esmu pret šī pieminekļa demontāžu, kas būtu visvieglākais risinājums pašu radītai situācijai ar atšķirīgo pagātnes atmiņu Latvijas sabiedrībā. Politiķiem tie būtu viegli elektorāta punkti, kamēr daļai iedzīvotāju skabarga acī/ ārā, neatkarīgi no tā, kas notiek ar pieminekli.
Pieminekļa izveidošanas brīdī vēsturiskie apstākļi ignorēja, nedz arī vēlējās dzirdēt to iedzīvotāju daļu, kurai 1945. gada 9. maijs nebija 100 % tīra, ilgi gaidīta atbrīvošanās, bet drīzāk ieilgušas izrādes 2. cēliens.
Tad kā nākas, ka pēdējo 30 gadu laikā šim piemineklim nav piešķirts cits idejiskais saturs, to pārveidojot, piemēram par parku, kurā esošais monuments būtu nepatīkamas, bet tomēr mūsu Latvijas pagātnes relikts, kas, par spīti tā radītājām sāpēm, tautā kaldināja Atmodai nepieciešamos spēkus!? Kāpēc šis nav ticis darīts, kāpēc dialogs par šo sarežģīto pagātni nav noticis vai arī bijis tik virspusējs?
Lai arī daļēji zinu atbildes uz paša uzdotajiem jautājumiem, uzskatu, ka katra valsts patriota uzdevums ir godāt (tas nenozīmē dejot un tusēt, dzert un šaut salūtus) un cienīt savas tautas vēsturi visā tās pilnībā – neizplēst netīkamās vai neinteresantās grāmatas lappuses, nenoklusēt dziesmas vārdus.
Rihards Sisojevs (Preiļu novads)
Foto no Riharda Facebook lapas