Patīk “Nemo”, jo tur ir ļoti laba darba vide, jauki kolēģi un godīga darba samaksa
Krāslavas šūšanas uzņēmuma “Nemo” Gulbenes filiālē strādā Oksana Ejuba. Viņa pirms 17 gadiem kļuva par piegriezēju toreizējā vācu uzņēmumā, bet no 2016. gada strādā Krāslavas šūšanas uzņēmuma “Nemo” Gulbenes filiālē. “Atminos, ka, uzsākot darbu “Nemo”, uzreiz šuvām mēteļus. Tā bija jauna pieredze, jo iepriekš šuvām kleitas, blūzes, svārkus. Man patīk “Nemo”, uzņēmumā ir ļoti laba darba vide, jauki kolēģi un godīga darba samaksa, tāpēc eju uz darbu ar prieku,” uzsver Oksana “Vietējai Latgales Avīzei”.
Oksana izmācījās par piegriezēju, jo tā ir sirds lieta. “Piegriezējas darbs – tas ir mans aicinājums. Prasmes un zināšanas ieguvu turpat Gulbenē šūšanas uzņēmumā, kas sākotnēji piederēja vāciešiem, bet tagad tā ir “Nemo” filiāle. Mani apmācīja laba meistare, turklāt izturēju pārbaudes trīs mēnešu garumā un strādāju savā profesijā – vienpadsmit gadus vācu uzņēmumā par piegriezēju. Ar otru kolēģi esam piegriezušas pat 200 jaku piegrieztņu dienā. Bet pēdējos sešus gadus esmu “Nemo” šuvēja,” pastāsta Oksana.
Oksana lepojas, ka strādā “Nemo”, tur ir pretimnākoša meistare Vita un jauki kolēģi, visi svin kopīgus svētkus un veldzējas sarunās par dzīvi. Viņa ar kolēģiem šobrīd šuj sporta jakas, termo jakas, pirms tam bija liels mēteļu, bikšu, kombinezonu u.c. apģērba pasūtījums.
Jautāju Oksanai par karu Ukrainā. Viņa līdz septiņu gadu vecumam dzīvoja Ukrainā Doņeckas apgabala Makejevkā, pēc tam ar mammu atbrauca uz Latviju. “Izjumas pilsētā (tā atrodas Harkivas apgabalā) dzīvo krusttēvs. Kad Krievijas armija pilsētu bombardēja pirmo reizi, tad viens lādiņš izskrēja cauri sētai, māja pušu, bet, paldies Dievam, visi palika dzīvi. Māju jau var salabot, bet atņemtu dzīvību – nevar. Vēlāk atkal krita bumbas un raķetes, Krievijas armija nodedzināja visu ciemu, arī krusttēva māju. Karš 21. gadsimtā – tās ir prātam neaptveramas šausmas,” saka Oksana un iestājas ilgāks klusums.
Atsākam sarunu par Oksanas darba ikdienu. Vaicāta, kāds audums vai apģērbs šķiet sarežģītākais, Oksana min plānos audumus un blūzes, ar tiem jābūt daudz uzmanīgākiem, pacietīgākiem nekā ar bieziem audumiem un mēteļiem.
Runājam arī par modes apģērbu. Pēc Oksanas novērotā, cilvēki arvien biežāk izvēlas praktisku apģērbu, arī viņa nēsā ērtu apģērbu – brūnā krāsā, kas ir ļoti mīļa, jakas un džinsu bikses. Daudzas sievietes šodien pašmācības ceļā iemācās šūt, jo vēlas nēsāt interesantu mēteli vai kleitu. Arī Oksana ir prasmīga šuvēja saviem mājiniekiem, lutina bērnus ar dažādām jakām, cepurēm no audumiem, kurus pērk turpat “Nemo”.
Oksana teic, ka darbs dzen darbu, tomēr ir jārod laiks atpūtai. Viņa ar ģimeni garākā brīvlaikā ceļo pa Latviju vai dodas uz kalniem, viņi ļoti iemīlējuši Skandināviju, tostarp Norvēģijas fjordus un šīs valsts dabu.
“Šuvējas darbs ir interesants un radošs, tāpēc eju uz darbu ar lielu prieku,” Oksana pauž priecīgi.
Oksanas ieteikumi topošajām šuvējām:
* jāmīl šuvējas profesija,
* jāapbruņojas ar lielu pacietību,
* jāprot sadarboties ar citiem,
* nav jābaidās no darba.