Kādā pēcpusdienā kaķenīte Pira apgūlās man blakus gultā un es sapratu, ka viņai ir sākušās dzemdības. Mazais, melnais kaķēns kopā ar māsiņām piedzima manu acu priekšā – tas bija īsts brīnums. Ilgi nedomājot, mazuli nosaucu par Neo, – par godu filmas “Matrix” varonim Neo, kurš glāba pasauli no ļaunuma matricas jeb lielās ilūzijas.
Pašā sākumā Neo bija vaboles lielumā – ļoti, ļoti maziņš. Es kļuvu par viņa otro mammu, – pieskatīju un loloju mazuļus, kad kaķenītes nebija klāt. Ik reiz, kad kaķēni iepīkstējās, naktīs lēcu augšā un lūkoju, lai viņi nenokrīt no manas gultas. Kad kaķēni izauga, Neo māsiņām parādījās saimnieki. Kaķēnu, kurš bija absolūti melns, es biju sevišķi stipri iemīlējusi. Viņš vienmēr gulēja man zem segas, mēs kopā gājām pastaigās un es vairs nespēju iedomāties savu dzīvi bez Neo. Viņš mani atbalstīja it visā. Bieži vien cilvēki neatbalstīja un nesaprata manus lēmumus, taču melnais kaķis bija mans sabiedrotais un padomdevējs. Kad dzīvē bija smags posms un jutu vajadzību izrauties no tā stāvokļa, kurā biju, tieši Neo mani atbalstīja. Kad uz grīdas izklāju Latvijas karti, lai saprastu, uz kurieni man jādodas, melnais kaķis apgūlās tai virsū, tieši uz tās vietas, uz kurieni biju nolēmusi braukt sakārtot savas domas. Tas nekas, ka mums nācās šķirties uz septiņiem mēnešiem, kaķis vēlēja man visu to labāko un gaidīja mani mājās. Pats interesantākais, ka Neo pārvarēja attālumu un tīri mistiskā veidā mani apciemoja otrā Latvijas pusē. Kad ar vienu meiteni gājām vēlu vakarā no pirts, abas sajūsmināti apstājāmies, ieraugot tādus kā gaismas vārtus. Lietus lāsītes krūmā mirdzēja kā mazas zvaigznītes, veidojot gaismas arku. Mēs aizgrābtas skatījāmies uz šo brīnumu un tad pēkšņi man pie kājām sāka glausties melns kaķis. Tas šķita tik neticami! Es sāku glāstīt un samīļot mistisko ciemiņu un tad sajutu ar pirkstiem izcilni uz kaķa astes. Bērnībā Neo astīte bija traumēta durvīs un bija palicis izcilnis... Tas taču ir mans Neo! Sirds gavilēja! Es samīļoju un sabučoju negaidīto viesi. Kaķis nozuda tik pat negaidīti un pēkšņi, kā bija uzradies. Es ticēju, ka tas bija mans Neo. Jā, es tur tālumā ļoti ilgojos pēc sava kaķēna, kad gribēju jau braukt mājās, Neo parādījās man sapnī un domās teica man – “Manis dēļ tev nevajag braukt no turienes prom”.
Vēlāk, kad atgriezos mājās, es atkal biju laimīga kopā ar savu Neo. Tomēr tad notika kaut kas briesmīgs. Mans kaķis pazuda uz veselām 3 dienām, viņu nekur nevarēju atrast. Tad viņš atgriezās knapi dzīvs. Es viņu aizvedu pie ārsta, devu zāles, taču tad notika pats briesmīgākais – mans Neo nomira. Sāpes bija tik nepanesamas, ka bija grūti tikt ar tām galā... Es sajutos bezgalīgi vientuļa un sagrauta. Par laimi man vēl bija citi kaķi, kas mani atbalstīja kā prazdami. Mana kaķe Lilija pat veica savādu rituālu, – viņu ienesa pa logu nokostu žurku un nolika to tur, kur bija nomiris Neo. Toreiz tas deva savādu cerību, ka mans kaķis atgriezīsies, ka viņam vienkārši bija jādodas uz citu pasauli veikt kādu uzdevumu. Starp visiem melnajiem kaķiem es meklēju viņu, taču viņa nebija... Man bija sajūta, ka Neo atgriezīsies pēc 2 gadiem. Es gaidīju. Un sagaidīju…
Līga Slišāne no Balvu novada
Turpinājumu lasiet nākamajā numurā.