Izglītība, Kultūra

Ko lai gana ganu suns, kad pa ķepai nav ko ganīt? Aitas vēl nenāk laukā no kūts, droši vien slēpjas no aukstajiem ziemas vējiem. Nabadzītes, tām droši vien ir garlaicīgi tur, vienām pašām, bez ganu suņa, kas aizgaiņātu ganīšanas trūkumu. Tas nekas, drīz nāks pavasaris un nāks aitas – tad es skriešu, tad es lavīšos un ganīšu, kamēr (saimniekam) nebūs gana. Taču pagaidām es ganīšu ziemu.

Riko bija gaidīts puika, jo pirms viņa man bija cits suns, kurš nodzīvoja 16,5 gadu. Zaudējums bija smags, bet es zināju, ka pēc viņa es vēlēšos suni, kurš dzīvos ar mani Daugavpilī.

Ņuša ir mūsu ģimenes lutekle, kurai ir četri gadi… Kaķenīti atnesām no kaimiņienes. Viņas mājās sveša kaķene uzdāvināja vairākus mazuļus, un vienu paņēmām mēs, lai lutinātu viņu un justos viņas lutināti.

Runcis Rokijs nāk no Rušonas. Izvēlēts viņš tika sava strīpainā kažociņa dēļ, turklāt mūsu mājās kaķi vienmēr bijuši strīpaini.

Mikijs ir suns. Parasts krancis, mājas sargs. Par viņu izlasīju sludinājumā “Vietējā Latgales Avīzē” un tūlīt pat zvanīju uz norādīto numuru, jo tobrīd bijām nolēmuši, ka vajag jaunu mājas sargu. Mūsu vecais suns kļuva pavisam nedzirdīgs un rēja tikai tad, ja ieraudzīja svešinieku, citādi nereaģēja. Tomēr viņš bija ļoti gudrs.

Kā saka – vairāk nekādu kaķu. Tomēr tā nav. Šo skaistuli noskatīju internetā, apspriedām, vai vajag, izrādās – vajag! Tā mūsmājās ieradās maza Britu meitenīte. Ilgi nevarējām iedot vārdiņu, bet tās acis kā podziņās, un vārds klāt – Poga. Ēdiena ziņā kaķenīte izlutināta, garšo tikai svaigā gaļa.

Vienu rītu gāju garām savai kūtij, kura stāv tukša, jo pirms četriem gadiem beidzām nodarboties ar lauksaimniecību, un izdzirdēju kaķēna raudas. Kad atvēru durvis, atskrēja pretī mazā dzīvībiņa – kaķēns. Paņēmu viņu rokās, un viņš pieglaudās man pie vaiga un turpināja raudāt. Abi ar vīru sapratām, ka citu variantu nav – jānes kaķēns mājās.

Reiz bija....mīļais draudziņ, Tu taču zini, ka truši mēdz būt ne tikai dažāda lieluma un krāsas, bet arī dažāda rakstura? Nu tad re, reiz dzīvoja trīs jauki, pelēkrudi trusēni. Viņi bija piedzimuši trušu mammai, kas bija pārāk liela priekš pundurtruša, bet pārāk maza gaļas trusim. Visi izdevās neievērojamā savvaļas zaķa krāsā, toties ar mīkstu, no tēta angorieša mantotu kažociņu, un miermīlīgu raksturu.

Manu četrkājaino draudziņu sauc Bobīts. Mūsu ģimenē Bobītis ienāca, pateicoties kaimiņiem. Sanāca tā, ka kaimiņi devās prom no savām lauku mājām un suņuku nebija kur likt, tāpēc mēs nolēmām to paņemt pie sevis.

“Kad 2015. gada novembra izskaņā uz citiem medību laukiem devās mūsu mīlulis Ramzess, kurš uzticīgi līdzās bija 17 gadus, tad sirds salūza neskaitāmos gabalos un iekšēji sauca “vairs nekad”…