Izglītība, Kultūra

Preiļu Galvenā bibliotēka ir uzsākusi projekta «Pienu ēdu, pienu dzēru!» īstenošanu, vācot un apkopojot stāstus par pienu un piena ēdieniem, kā arī pierakstot šo ēdienu receptes. Ar savu piena ēdiena stāstu dalījās arī šī projekta vadītāja, Preiļu Galvenās bibliotēkas vadītājas vietnieces pienākumu izpildītāja Sigita Trūpa.

Mūsu mīlulis ir bulmastifs, kuram ir pieci gadi un kurš ir nācis no Rundāles pagasta. Ģimenē nolēmām, ka mazulim vārds būs Rufo.

Labdien! Mani sauc Kora.
Lai gan par kaķu meiteņu vecumu nemēdzam runāt, tomēr esmu no tiem kaķiem, kuri lepojas ar saviem gadiem. Esmu 12 gadus veca kaķene.
Savas saimnieces Lilitas, kuru mēs visi – mājinieki un draugi – saucam par Mamā, dzīvē ienācu pirms 12 gadiem no kādas ģimenes tepat Preiļu pusē. Mana jaunā saimniece izvēlējās man dievietes Koras vārdu. Kora ir grieķu auglības un zemkopības dievietes Dēmetras meita.

Leo ienāca mūsu ģimenē pavisam nejauši. Pirms pusotra gada pavasarī braucām Leo pakaļ pie draugiem. Viņu suņu mammai piedzima astoņi sunīši, un viens kucēns jau gaidīja mūs. Grūtākais bija paskaidrot mūsu vecvecākiem, ka mēs atvedīsim mājās sunīti, kurš izaugs liels, jo kucēna mamma ir labradors.

Mūsu mazais draudziņš Bonis mūsu ģimenē ienāca 2020. gada 21. janvārī. Nu jau mūsu puikam 8. oktobrī būs trīs gadi.

Rufis ienāca mūsu ģimenē pirms pusotra gada četru mēnešu vecumā no Augšdaugavas novada patversmes “Otrā māja”.

“Lucky mūsu mājās parādījās pēc kāmīša nāves. Es apsolīju vecākajai meitai, ka nopirkšu trusi. Gribēju viņai to uzdāvināt kā dzimšanas dienas dāvanu, taču notika nepatīkams incidents. Nolēmu pirkt trusi pie fermera, bet diemžēl tas bija slims, tāpēc dāvanu uzdāvinājām apmēram pēc mēneša, nopirktu jau veikalā, lai vairs nebūtu nekādu pārsteigumu.

Česters ir 12 gadus vecs Siāmas runčuks. Česters ir kaķis “ar raksturiņu”, tomēr spēj būt arī patiesi mīļš un draudzīgs (īpaši, kad ēdiena trauciņš iztukšojies). Ciemiņus Česters parasti uzlūko ar piesardzību un ne visi drīkst viņu paņemt klēpī un glaudīt. Tomēr viņš ir izteikti uzticīgs savai saimniecei – neviena diena nepaiet bez ikrīta un ikvakara mīļošanās.

Mūsu ģimenē nesen parādījās četrkājainais draugs. Pavisam negaidīti un neplānoti. Esam domājuši par mīluli, bet nezinājām, ko tieši gribam – putniņu vai zivtiņu, vai suni, vai kaķi. Kādu dienu, ejot pastaigā ar bērnu, mēs ieraudzījām mazu kamolīti un nepagājām garām. Es padomāju, ka varbūt esam viņa vienīgā cerība.

Šis baltais runcis Sems ir nācis no maza ciema – Rēzeknes novada “Žogotiem”. Šobrīd savus nedarbus nu jau dara Līvānos.