Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs ar Valsts kultūrkapitāla finansiālu atbalstu realizējis projektu “Arheoloģijas priekšmetu konservācija un restaurācija” (projekta nr. 2025-1-KMA085), kura ietvaros tika restaurēti 30 arheoloģiskie bronzas priekšmeti, nodrošinot to saglabāšanu ilgtermiņā un izmantošanu sabiedrības izpratnes veicināšanai par arheoloģisko mantojumu.
Priekšmetu restaurācija ir devusi pētniekiem un interesentiem materiālu novada vēstures izziņai. Restaurētās senlietas papildinās muzeja arheoloģisko priekšmetu krājumu.
Senlietu restaurāciju veica metāla izstrādājumu restauratore vecmeistare Ieva Baļļa. Pirms restaurācijas bronzas priekšmeti bija klāti ar biezu, drūpošu korozijas kārtu, kas traucēja saskatīt priekšmeta formu un virsmas ornamentāciju. Tādā stāvoklī priekšmeti nav glabājami muzeja krājumā un eksponējami. Restaurācijas gaitā senlietu virsma tika notīrīta un novērsti korodēšanas procesi. Senlietas tika pārklātas ar speciālu vielu, lai nodrošinātu to ilgstošu saglabāšanos.
Restaurētās senlietas iegūtas Preiļu apkārtnē. Priekšmetu atradumu vietas nav reģistrētas kā arheoloģiskie pieminekļi. Senlietas atrada vietējie iedzīvotāji, un Nacionālā Kultūras mantojuma pārvalde tās nodeva glabāšanā muzejam. Senlietu raksturs rāda, ka tās, iespējams, uzietas līdz šim nezināmas viduslaiku kapsētas vietā. Arī viduslaikos mirušie bieži vien apbedīti saskaņā ar pagānisma tradīcijām – svētku drēbēs, ar rotām, darbarīkiem un ieročiem, lai nodrošinātu mirušajiem labklājību viņsaulē.
Katrs priekšmets ir stāsta vērts un ir unikāla liecība par materiālās kultūras pagātni, novada vēsturi, iedzīvotāju dzīvesveidu un nodarbēm, amata prasmēm, rotu valkāšanas tradīcijām.
Projekta ietvaros tika restaurētas dažāda veida 11.–16. gs. bronzas rotas un jostas sprādze. Restaurēto rotu vidū ir vairākas saktas, kuras kalpoja arī tērpa saspraušanai. Vidējā dzelzs laikmetā latgaļu rotu vidū ieviešas un daudzus turpmākos gadus iecienītas kļūst praktiskās pakavsaktas. Restaurēto pakavsaktu vidū ir pakavsaktas ar tordētu loku un atrotītiem galiem, kas bija ļoti iecienītas 11.–12. gs. Turpretī šī veida saktas ar taisnstūrveida loku šķērsgriezumā lietotas viduslaikos. Starp pakavsaktām ir arī unikāls 14.–15. gs. eksemplārs. Rotkalis ir darbojies radoši un darinājis pakavsaktu, kurai viens gals ir atrotīts, bet otru galu rotā zvērgalva. Pakavsaktas ar zvērgalvu galiem arī ir plaši lietota saktas forma kopš 11. gs. Saktu vidū ir 14.–15. gs. riņķasakta, kuras loks rotāts ar grupās izkārtotiem aplīšiem, kā arī apaļa ažūra riņķasakta. Riņķa saktas ir no rietumiem pārņemta rotas forma. Latvijas teritorijā tās ieviesās 14. gs. beigās un tika lietotas ilgstoši, arī 18. un 19. gs. etnogrāfisko kreklu saspraušanai. Saktu vidū ir arī fragmentāra no bronzas skārda darināta riņķa sakta, kuras lokam pretējās malās ir četri trīsstūrveida izvirzījumi. Šīs saktas tiek sauktas par stūrveida saktām, kas rotājuma un izveides daudzveidībā plašāk pazīstamas no pētītajām Daugavas lejteces un Kurzemes viduslaiku kapsētām, kur tās konstatētas 15.–16. gs. apbedījumos.
Starp restaurētajiem priekšmetiem ir krustiņi, rombveida, monētveida piekariņi un zvārgulīši. Piekariņi arheoloģiskajā materiālā sastopami lielā skaitā un ir dažāda veida. Viduslaikos piekariņi papildināja stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotas. Krustiņi bieži nesāti kaklarotās kopā ar citiem piekariņiem. Tas nozīmē, ka tie uzskatīti vai nu par amuletiem vai rotām. Zvārgulīši ir visbiežāk sastopamie piekariņi, tie tikuši piekārti pie vainagiem, krūšu važiņām. Apaļie zvārgulīši ar krustveida vai taisno šķēlumu raksturīgi dzelzs laikmetam, savukārt bumbierveida zvārgulīši bijuši iemīļoti viduslaikos. Senatnē ticēja, ka zvārgulīšu skaņas atbaida ļaunumu. Skaņu radīja zvārgulītī ievietots sīks olītis vai bronzas lāsīte. Interesants ir piekariņš – zirdziņš ar kājās iekārtiem apaļiem bronzas zvārgulīšiem. Šāda veida piekariņi uzieti latgaļu un lībiešu 11.–13. gs. arheoloģiskajos pieminekļos. Zirdziņa piekars ar zvārgulīšiem ir rets atradums. Par piekariņā attēloto zvēru nav viennozīmīgi uzskati. Tas tiek uzlūkots par zirdziņu, sunīti vai par kādu alegorisku zvēru no viduslaiku literatūras. Zoomorfie piekariņi simboliski atspoguļo seno iedzīvotāju mitoloģiskos un reliģiskos priekšstatus.
Bieži piekariņus darināja no īstām monētām, monētu atdarinājumiem vai skaitīšanas žetoniem. Restaurēto priekšmetu vidū ir piekariņi, kas darināti no Francijā ap 1415.–1497. gadu izgatavotiem skaitīšanas žetoniem. Skaitīšanas žetoni līdzinās monētām, parasti ir nelieli, ar leģendu abās pusēs, izgatavoti no materiāla, kas nav dārgmetāls. Ar šādu žetonu palīdzību veica dažādus rēķinus uz rēķinu galdiņiem – abakiem. Skaitīšanas žetoni Eiropā zināmi jau no 13. gs., bet plaši lietoti 14.–18. gs. Ne vienmēr žetoni tika izmantoti paredzētajam mērķim. Piekniedējot žetonam cilpiņu, tos bieži lietoja kā piekariņus, veidojot kaklarotas.
Tika restaurēts arī kaklariņķis un lociņa važturis. Važturis veidots no izliektas plāksnītes, kuras gali ir iešķelti un dekoratīvi atlocīti. Lociņu ar galos piekārtām dubultriņķīšu važiņām, nereti arī piekariņiem, lika ap kaklu. Važiņas nokarājās pāri krūtīm līdz pat jostas vietai. Tādas rotas raksturīgas 11.–12. gs. bagātāko latgaļu sieviešu apbedījumiem, tiek uzietas kopā ar vairākiem kaklariņķiem, saktām, aprocēm un gredzeniem. Dažkārt šī rota tiek konstatēta arī viduslaiku sieviešu apbedījumos. Viduslaikos šādiem važturiem piekāra uz linu vai vilnas pavediena uzvērtu stikla kreļļu, kauri gliemežvāku un dažādu piekariņu virteni.
Restaurētā lociņa važtura ornaments rāda, ka rota izgatavota un valkāta viduslaikos. Tā bijusi salūzusi un tikusi labota. Kaklariņķis pārstāv latgaļu sieviešu iemīļotāko kaklariņki ar noplacinātiem pamīšus galiem, kas rotāti ar līkloča ornamentu. Tie valkāti 10.–12. gs.
Restaurētie priekšmeti uzieti ar metāldetektoru un izrakti, izraujot tos no konteksta. Svarīgi, lai priekšmetam sekotu arī informācija par precīzu vietu, kur tie atrasti. Arheoloģisko priekšmetu atradumi kādā laukā nav nejaušība. Tur, iespējams, atradusies sena dzīvesvieta vai apbedījumu vieta. Arheoloģiskie priekšmeti ir vēsturisku un zinātnisku pētījumu avots. Priekšmets tikai kontekstā ar citu informāciju no atrašanas vietas veido kopainu par mūsu zemes senvēsturi.
Materiālu sagatavoja Dr.hist., arheoloģe Antonija Vilcāne