Katrā dzimtā paaudzes sien neredzamas saites, kas atklājas laika gaitā un dažādos veidos – sakritībās, notikumos, personībās. Leonarda Latkovska sapņi, cerības un mantojums, tapis trimdas apstākļos nu atgriezies Latgalē un aplūkojams Varakļānu Novada muzejā, kur izveidota īpaša profesora lasītava-bibliotēka. Tāpat ar muzeja gādību 4. jūlijā Varakļānos notika 120. jubilejas piemiņas pasākums, kurā: popularizēta profesora darbības mazāk zināmā šķautne – dzejoļu rakstīšana un prezentēts krājums “Kolnā kōpējs” (kuras tapšanā bija gods pielikt savu filologa roku; paldies par uzticēšanos Teresei Korsakai un Stefānijai Latkovskai), dejisko noskaņu radīja "Bokōnu bryuklines" (kuru soļi tikpat naski kā pirms 20 gadiem L.Latkovska piemiņas 100. jubileja, kad kolektīvs izveidojās) un muzikālo gaisotni radīja vīru kopas “Kūzuls” skanīgi latgaliskās balsis. Pasākums bija īpašs arī ar L.Latkovska dzimtas pārstāvju kopā sanākšanu un satikšanos atmiņās pie pieminas akmens profesora dzimtajos Bokānos.
L.Latkovska deviņi bērni katrs darbojies savā jomā, bet ar Latviju – tās vēsturi un valodu visvairāk saikni turējuši Generoza (pēc izglītības bibliotekāre), Leonhards (juniors, vēsturnieks), Stefānija (valodniece). Jaunākās paaudzes cerība ir Leonarda (seniora) meitas Emeritas mazdēls Aleksis Postleveits (Alex Postlewait), kurš nu jau ar diplomēta vēsturnieka acīm skatās uz notikumiem, valstīm un laikmetiem un saka, ka jūt sevī vēlmi vēstīt nākamajām paaudzēm savas – Latkovsku dzimtas likteņstāstu. Turklāt īpašs dzīpars viņa liktenī ir apprecēšanās ar latvieti – jelgavnieci Kseniju (dz. Kursīte), ar kuru iepazinušies caur sociālajiem tīkliem. Vai tā nav zīme no debesīm? 
“Latvijā esmu jau septīto reizi. Pirmo reizi te ierados 2014. gadā kopā ar savu vecmāmiņu Emeritu un māsu Savannu. Šis ceļojums mainīja manu dzīvi un radīja interesi un saikni ar Latviju. Arī savu sievu es satiku Latvijā 2018. gadā, un mēs apprecējāmies Utrehtā, Nīderlandē, 2021. gada 2. augustā. Pēdējo reizi Latvijā biju 2023. gadā, jo ļoti gribēju piedzīvot Dziesmu un deju svētkus.
Pašlaik dzīvoju Stoktonā, Kalifornijā. Esmu vidusskolas sociālo zinību skolotājs Langstonas Hjūza akadēmijā. Mācu pasaules vēsturi, Amerikas Savienoto Valstu vēsturi un aktuālos notikumus. Man ir bakalaura grāds politikas zinātnē (to ieguvu Kalifornijas Universitātes Santabarbarā) un maģistra grāds vēsturē (Utrehtas Universitāte Nīderlandē).
Es uzskatu, ka vēsture palīdz mums saprast, kā mēs esam nonākuši tur, kur atrodamies mūsdienās. Ar zināšanām par mūsu pagātni – vai tā būtu pazīstama, nacionāla vai cita – mēs spējam kontekstualizēt apkārtējo pasauli. Turklāt es bieži saku saviem skolēniem, ka vēstures studēšana var padarīt jūs par labāku cilvēku. Izprotot citas kultūras un perspektīvas, mēs pārvaram plaisu starp tiem, kas ir atšķirīgi vai kuru tradīcijas mums nav zināmas.
Mani iespaidi par Latviju kopumā vienmēr ir ļoti pozitīvi. Cenšos apmeklēt Latviju katru gadu, esmu ļoti centies apgūt valodu un uzturēt ciešas saites ar draugiem un ģimeni šeit. Mani Latvijas draugi un ģimene vienmēr dara visu iespējamo, lai es justos gaidīts un kā mājās. Es mīlu un pieņemu Latvijas kultūru, mūziku, dabu, ēdienu un daudz ko citu. Uzaugu ģimenē, kas bija tāla no latviskajām tradīcijām: mans tēvs nerunā latviski, ir apmeklējis Latviju tikai vienu reizi, mamma arī nav latviete un nekad nav to apmeklējusi.
Pēdējos gados braucu uz Latviju kopā ar sievu, tomēr viņa šogad nevarēja tikt darba dēļ un tāpēc uz Latviju devos viens pats un jau Varakļānos satikos ar vecmammas māsu Stefāniju. Jauki bija apmeklēt Svēto Misi Varakļānu Romas katoļu baznīcā. Pēc tam piedalījos pasākumā par godu Leonardam Latkovskim Varakļānu Novada muzejā. Esmu arī iepriekš apmeklējis Bokānus kopā ar vecmāmiņu Emeritu 2014. un 2018. gadā. 
Man nekad nebija iespējas satikt Leonardu Latkovski – viņš nomira 1991. gadā, bet es piedzimu 1997. gadā. Tomēr esmu ļoti tuvs savai vecmāmiņai un viņas brāļiem un māsām, un no viņiem esmu daudz uzzinājis par mūsu ģimenes un Latvijas vēsturi. L.Latkovska mantojums joprojām ir dzīvs, pateicoties viņa aizrautībai kā valodniekam un vēsturniekam, kā arī pateicoties viņa bērnu – īpaši Stefānijas, Leonarda jaunākā un Generozas – apbrīnojamajam vēstures un arhīva darbam. Es tiecos nodot mūsu ģimenes vēstures lāpu arī nākamajām paaudzēm.”
Lai izdodas Aleksim, jo tādas domas vien rada senču gari, kas katrā dzimtā un katrā paaudzē nosaka tos lāpu nesējus un piemiņas sargātājus. Smags, nenovērtēts, bet interesants, atklāsmju pilns un tik vajadzīgs darbs tautas dvēseles saglabāšanā!
Skaidrītes Svikšas teksts, foto no Aleksa Postleveita personīgā arhīva
Foto: Aleksis Latvijā 2018. gadā, ar sievu Kseniju kāzu dienā un ar vecmammu Emeritu Bokānos 2014. gadā