Gada nogalē pie lasītājiem ceļu sācis jaunākais – šīgada kalendārs un vecākais joprojām iznākošais kalendārs latgaliešu rakstu valodā. Spītējot daudzajām grūtībām, joprojām darbojas arī Latgales Kultūras centra izdevniecība, kuras vadītājs Jānis Elksnis aizvien meklē saturiskos un finansiālos risinājumus, lai šis izdevums būtu pilnvērtīgs un nozīmīgs.
Šīgada kalendārs izdots, pateicoties Pētera Ragauša, Līvānu novada, Preiļu novada pašvaldības, Andra Gribuškas, Josifa Ročko, Lilitas un Georga Turlaju, Pētera Meikstuma, Olgas Vogules, Pētera Keiša, Andra Eriņa, Alberta Eiduka atbalstam. Projekts realizēts ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” finansiālu atbalstu.
Tajā, kā ik gadu, atradīsiet kalendāriju, kultūras kalendāru katram mēnesim ar ievērojamu personību jubilejām un nozīmīgu notikumu atceres gadadienām. Šogad īpaši plaša ir sadaļa “Literatūra, publicistika, kritika” – 74 lappuses, publicējot astoņu autoru dažāda stila darbus. Plaša ir nodaļa par arheoloģiju, vēsturi un kultūrvēsturi, un tajā atradīsiet aprakstus par vairākām personībām (brāļiem Skrindām, Jāni Pujātu, Broņislavu Vaļpitru, Antonu Rupaini, Teodoru Antoniusu Tugaju, Oskaru Kalpaku, dejojošajām “Bokōnu Bryuklinem” u. c. Šoreiz plašu un detalizētu ieskatu savās bērnības atmiņās sniedzis LKCI vadītājs Jānis Elksnis, atklājot vēsturisko notikumu detaļas un minot daudz personību.
306 lapas ar vērtīgu un daudzpusīgu informāciju latgaliešu rakstu valodā. “Tāvu zemes kalendars” godam turpina savu tradīciju un saglabā ap sevi personu loku, kam tas ir nepieciešams. Par kalendāra dzīvotspēju liecina arī blakus tekstā minētie dati, ka bibliotēkā pērngad šis izdevums bijis lasītāju visvairāk prasītais. Lai radošajai komandai izdodas viss, gatavojot kalendāru arī 2026. gadam!
Oskars Seiksts. Pyrmdūmys.*
I raugu naīt ļaudīs, ar kurim navar parunōt klusejūt.
Myuslaiku svātī izbaroj sevi baismūnim, kotrs sovim.
Mozs bārns zyna, ka baismūņs upē pi tiļteņa ir leidza tik baismeigs, cik tu pats. A leli latvīši nasaprūtam. Mes poši.
Nazkod kai vysta kladzynōju par kotru syudainu aili, ņyu rōdīs var smeļt vysi cik kam lizeika, azaram tōkrosta naredz.
Klauseitīs ziņas jāga tik, cik pamoni pats sovus kasdīneigūs dronus i tankus.
Seņ pyrma sōktīs, kars beja sasakrōjs ļaužu sirdīs.
Prōts teoretiski pamatoj i attaisnoj egoismu, par tū golvassōpes.
Kod navari vērtīs iz ļaužu natīsojūt, i pošam, i pasauļam lobōk, ka jō naredzi.
Cytpasaulīšus leidza kai cytcylvākus mes izdūmojam pēc sevis.
Ka ceiruļs dūmōtu, kuru teirumu apars traktors, pereklis palyktu napeits.
Kū lelōkas piļsātas, tū bīzōki i tymsōki stykli. Mašinom, lūgim i acim.
Vysums izaplēš na vīn myusu dzeraunē.
Dzili sevī tys pat, kas augši dabasūs.
Lyudzit zīmas, cikom meikstūne.
(Nu “Tāvu zemes kalendara 2025” loppusem.)