“Ideja romānam atnāca jau 2021. gadā. Vēlējos uzrakstīt kaut ko citā noskaņā, noslēpumainu, mistisku. Pamazām šķetināju savu dzīvi, meklēju tajā brīžus, kas man radījuši izbrīnu un īpašas sajūtas,” par savu tikko iznākušo romānu “Šis nav randiņš” stāsta rakstniece ILZE AIZSILA, kuras dzimtā puse ir Krāslavas novada Ezernieku pagasts. Rakstnieces ikdiena paiet, pildot Mārupes novada bibliotēkas vadītājas pienākumus, bet viņas radošajā kontā ir jau sešas grāmatas – grāmata bērniem “Teiksma par Babīti”, kopā ar Indru Ēķi-Začesti uzrakstītais un izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākušais romāns “Dzīvot naktij”, izdevniecībā “Zvaigzne ABC” izdotie romāni “Mīlas kastings”, “Solis līdz altārim”, “Šis nav randiņš” un stāstu krājums “Kārdinošs pavērsiens. Attiecību stāsti erotiskās noskaņās”.
Mistika, romantika un dzimtas vēsture
Ikdienas neparastie mirkļi ir iedvesmojuši rakstnieci uzrakstīt jauno romānu. “Piemēram, viesošanās kādā mazā lauku sveču muzejā Vidzemē. Mēs gan neveidojām vēlmju sveces, bet aplūkojām dažādu paaudžu sveces, iedalītas pa tēmām. Viena no aktivitātēm bija līdzīga kā alvas kausēšana, tikai tā vietā bija vasks. Un pēc izkusušā, no ūdens izņemtā vaska muzeja vadītāja mums kaut ko stāstīja, pareģoja,” stāsta rakstniece.
“Otrs spilgts dzīves notikums bija nejauša iesaistīšanās Latgalē esošās Jaundomes muižas vēstures izzināšanā. Biju vietējā un pārzināju vācu valodu, jo man bija jāpalīdz pašvaldībai sazināties ar vāciešiem, kuru priekšteči dzīvojuši minētajā muižā un kuriem tolaik bija zemes gabals blakus muižai. Viņi patiešām nākuši no īpašas dzimtas, kurā bijis grāfs. Un arī es, tiekoties ar viņiem klātienē, sajutu šo neparasto augstmaņu auru,” turpina Ilze.
Kā atklāj rakstniece, tad romānā ir arī notikumi, kuri viņu piemeklēja pēc tam, kad bija uzrakstīti: “Piemēram, arī man radās nepieciešamība apmeklēt nacionālo arhīvu un saskarties ar gadsimtiem senu relikviju, tāpat arī pavizināties un tikt nopratinātai kā lieciniecei policijas busiņā. Nedaudz uztraucos aprakstīt traģiskas ainas, taču centos sevi iedvesmot, ka sižetā tās iederas.”
Romāna tapšanas laikā rakstniece konsultējās ar dažādiem speciālistiem, lasīja arī papildmateriālus, piemēram, par tuvās nāves pieredzi, par halucinācijām. “Vēlējos, lai Letīcijas tēls rada arī asociācijas pašiem ar sevi – brīžos, kad mūkam no patiesības un jūtamies vientuļi, nobijušies, introverti, sadomājušies… Un laime jau nav nekur pazudusi, tikai jāpaskatās tai acīs un jāatpazīst,” saka Ilze.
“Man bija svarīgi uzrakstīt šo stāstu, jo tas man saistās ar jaunību, kad iepazinos ar vīru. Vēlējos saprast viņa īpašo attieksmi pret vēsturi, pret muzejiem, kas man savukārt bija kaut kas svešs un noslēpumains. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem nedrīkst jautāt par vēsturiskiem notikumiem, jo es pārāk daudz atstāstot piefantazēju. Es nepaturu prātā visu pareizajā secībā, jo man trūkst reālu asociāciju. Bet ir cilvēki (kā Letīcija), kuri par vēsturi zina stāstīt detalizētāk nekā par savu dzīvi,” atklāj Ilze.
Ilzes Aizsilas grāmatas spilgti paliek atmiņā ne vien ar savu vēstījumu un humora dzirksti, bet arī ar skaistajiem grāmatu vākiem. Autore stāsta par sadarbību ar mākslinieku Artūru Bērziņu: “Ilzei Krastiņai, “Mīlas kastings” un “Solis līdz altārim” vāka zīmējumu autorei, nebija iespējas pieslēgties manam projektam, tāpēc paļāvos uz grāmatas redaktores Santas Braučas ieteikumu. Esmu pateicīga visiem, kas atbalstīja šo izvēli, visvairāk māksliniekam Artūram Bērziņam par to, ka viņš piekrita un tik precīzi nolasīja un vizualizēja vēlamo noskaņu un ideju.”
Ilze atklāj arī kādu interesantu notikumu darba tapšanas laikā: “Romānam ilgi nebija sakarīga nosaukuma. Pēc ilgas un mokpilnas nosaukumu meklēšanas tomēr izdomāju – “Tas nav randiņš”. Bet mākslinieks Artūrs Bērziņš, veidojot vāka dizainu, nejauši ierakstīja nosaukumu “Šis nav randiņš”, un mēs ar projektu vadītāju sapratām, ka tagad gan trāpīts! Paldies Artūram arī par to!”
Strādā Mārupes novada bibliotēkā
“Bibliotēkas vadītājas pienākumus veicu jau divus gadus, izaicinājumu netrūkst, tik daudz ko gribas sakārtot, attīstīt! Vēlos lauzt arī sabiedrības stereotipus par bibliotēkām. Mēs radām jaunas iespējas lasītājiem, piemēram, atklājām divus bibliomātus, kas daudziem novadniekiem ir ērtākais grāmatu saņemšanas/ nodošanas veids. Tagad saplānoju nākamā gada aktivitātes, domājot par to, lai uz bibliotēku varētu lūkoties kā uz vietu, kur “augt”. Man darbā ir lieliski palīgi, par ko ir milzīgs prieks,” stāsta Ilze.
“Esmu laimīga būt tur, kur esmu nonākusi šobrīd. Mani iekļauj iedvesmojošu autoru garadarbi. Izcila vieta, kur dziļi elpot rakstniecei. Darba laikā es nevaru atļauties lasīt, bet vadīt sarunas ar uzaicinātajiem autoriem, lai tos iepazītu lasītāji, gan varu!” saka Mārupes novada bibliotēkas vadītāja.
Grāmata – viscilvēcīgākā dāvana
Rakstniece Ilze Aizsila uzskata, ka grāmata svētkos ir vislabākā dāvana: “Tā neko daudz no cilvēka neprasa: apmaiņā pret laiku var sniegt daudz ilgstošāku labumu. Varbūt vienam tā būs doma, kas ietekmēs kādu viņa nākamo lēmumu, citam patīkamas emocijas, vēl citam iespēja attīstīt savu iztēli, citam aizmukt no realitātes un paraudzīties uz savu dzīvi no cita skatpunkta, vēl kādam, iespējams, ļaus saprast savu tuvāko. Grāmata ir viscilvēcīgākā dāvana, ja dāvinātājs to izvēlas, domājot par dāvanas saņēmēju.”
“Novēlu šajā pirmssvētku un svētku laikā ne tikai atcerēties par savām vēlmēm, bet arī par savu tuvinieku sapņiem, un varbūt jūs varat palīdzēt tos īstenot. Arī ciemošanās var izrādīties kā vēlmju piepildīšana. Lai Adventa svecīšu liesmas jūsu sirdīs ielaiž cerību, kas gatava doties ceļā, lai pierādītu, ka nav izdomāta. Pēc laika katrs saprotam, kā mūsu vēlēšanās izskatās no malas īstajā dzīvē. Lai notiek arī kāds brīnums! Lai notiek!” laikraksta lasītājiem novēl Ilze Aizsila.
Ingas Kaļvas-Miņinas teksts, foto no Ilzes Aizsilas personīgā arhīva