Turpinām stāstīt par vidēji lielajām trušu šķirnēm. Raksta sākums publicēts 27. septembra, 4., 11., 18., 25. oktobra un 8. novembra numurā.
PADOMJU ŠINŠILLAS TRUŠU ŠĶIRNE. Tā izveidota 1948.–1963. gadā selekcionāra N. Zusmana vadībā vienkāršas krustošanas rezultātā – sakrustojot Mazos šinšillas trušus ar Baltā milža trušiem. Padomju šinšillas trušiem raksturīga vidēja izmēra galva. Ausis ir vidēji garas, stāvas; ķermenis – pagarināts, samērā kompakts; krūtis – platas un dziļas; pakaklē palielināta ādas kroka; krustu-jostas daļa labi attīstīta. Ķermeņa tips – mezosomais. Pieaugušo trušu dzīvmasa ir 4,2–7,0 kg, ķermeņa garums 60–65 cm, krūšu apkārtmērs 37–42 cm. Jauntruši aug ātri, triju mēnešu vecumā sasniedz 2,4–2,8 kg dzīvmasu. Mātīšu vidējā auglība – 8 trusēni metienā.
Apmatojuma kopējais tonis ir sudraboti zilgans ar melnu “plīvuru”. Genotips – cch cchiBBDDEEAA. Šķirne savulaik ir eksportēta uz Indiju, Bulgāriju u. c. valstīm. Šķirne ir ļoti plastiska, piemērojas dažādiem turēšanas un ēdināšanas apstākļiem. Ir izveidoti divi tipi: viens ar dzīvmasu 4,0–4,5 kg un labu trusēnu ātraudzību – rūpnieciskām lielfermām, otrs ar dzīvmasu 4,6–5,3 kg – trušu turēšanai ārā sprostos vai šēdos, gaļas un labu kažokādu iegūšanai. Šķirnei raksturīgs augsts trusēnu saglabāšanās procents gan līdz atšķiršanai, gan nobarošanas periodos. Pašlaik šī šķirne Krievijā veido 23,8 % no visu trušu skaita.
BALTĀ MILŽA (KRIEVIJAS) TRUŠU ŠĶIRNE. Tā izveidota 20. gadsimta 30.–50. gados, krustojot Vācijas balto milzi ar Pelēko milzi, Šinšillas trusi, Beļģijas milzi (Flandru) un tad veicot baltu trušu izlasi un pāru atlasi. Šķirnei raksturīga diezgan liela dzīvmasa – vidēji 5,1 kg (4,3–8,2 kg). Jauntruši triju mēnešu vecumā sasniedz 2,5–2,9 kg. Ķermenis ir 59–65 cm garš, krūšu apkārtmērs 37–39 cm. Kauli ir spēcīgi, bet smalki. Galva – liela, ar 16–18 cm garām, platām ausīm. Krūtis – dziļas, bet ne platas; pakaklē palielināta ādas kroka. Mugura ir gara, pašaura, kājas – garas, taisnas, patievas.
Apmatojums ir tīri balts, biezs. Genotips – ccBBDDEEAA. Mātītes ir auglīgas; tām raksturīgs ļoti labs pienīgums, tādēļ Baltā milža šķirnes trusēnus var audzēt pēc broileru tehnoloģijas. Šiem trušiem ir garš un pašaurs ķermeņa tips (leptosomi), tie vairāk piemēroti audzēšanai ārā sprostos vai šēdos, kuros daļa grīdas vai visa grīda ir no dēļiem. Dažreiz šķirnē izskaldās trusēni ar dūnvilnas tipa apmatojumu. Tādi dzīvnieki un viņu vecāki jāizbrāķē. Baltais milzis ļoti sekmīgi izmantojams starpšķirņu krustošanā – kā tēva forma gaļas trusēnu iegūšanai, krustojot ar Lielās šinšillas truša un Kalifornijas truša mātītēm. Pašlaik Baltā milža šķirne Krievijā veido 32,7 % kopējā mājas trušu skaita.
PELĒKĀ MILŽA TRUŠU ŠĶIRNE. Šķirni ap 1952. gadu izveidojis zootehniķis A. I. Kapļevskis, Ukrainas saimniecībās krustojot vietējos trušus ar Flandru (Beļģijas milža) trušiem.
Pelēkajam milzim ir spēcīgs, iegarens (66 cm garš) ķermenis, liela, rupja galva ar garām (15–16 cm), platām ausīm. Krūtis ir dziļas un platas, pakaklē nedaudz palielināta ādas kroka, acis – brūnas. Apmatojums ir vidēji biezs, tā krāsa pamatā zaķa pelēka, bet var būt arī tēraudpelēka, ķengurkrāsas, melna un – ļoti reti – balta. Uz vēdera akotmati ir balti, bet pavilna zilgana. Pelēkā apmatojuma genotips – ccbbddeeaa. Šķirnei raksturīga pieticība, dzīvnieki nav izvēlīgi barības ziņā, tiem ir mierīgs temperaments, augsta auglība (metienā astoņi vai deviņi trusēni); tēviņi ir ļoti aktīvi. Šo trušu vidējā dzīvmasa – 4,9 kg (4,3–7,3 kg). Jauntruši triju mēnešu vecumā sasniedz 2,3–2,8 kg.
Pelēkie milži ir labi piemēroti turēšanai gan lielfermās, gan nojumēs (šēdos). Novērots, ka mātītes labi saglabājas pēc 5 un vairāk metieniem. Šķirni var izmantot hibrīdu iegūšanai – gan kā mātes, gan kā tēva formu. Latvijā šķirne bija plaši izplatīta 20. gadsimta 80. gados. Kopsaimniecībās audzētie Pelēkie milži nebija īpaši lieli (4–5,0 kg), bet šai šķirnei bija raksturīgas labas mātes īpašības un ātraudzība. Šķirne sevišķi plaši izplatīta Ukrainā, tomēr labi piemērojas arī bargākiem turēšanas apstākļiem.
Foto - Pelēkā milža šķirnes jauntrusis
Teksts un foto - Dzintars Rancāns, zootehniķis