Šī vasara dārzkopjiem ir dāvinājusi ķirbjus, kas sver pat vairāk par vienu otru lielās ogas lolotāju, turklāt ķirbji uzvar arī konkursos. Milzumlielo ķirbju lolotājai Ingrīdai Kuzmickai un lasītājiem “Vietējā Latgales Avīze” jautāja, kā izaudzēt tik lielus ķirbjus.
Ingrīdas pieredzes stāsts
Ingrīdas saime šogad nosvēra lielāko ogu savā dārzā – tās svars bija 200+ kg. Arī šogad viņa ar saimi piedalīsies “Maxima” Lielo ķirbju čempionātā, kas notiks 17. oktobrī Rīgā, vērtēšanai piedāvādama četrus ķirbjus. Pērnā gada rekords bija 290,5 kg smags ķirbis, tā apkārtmērs bija 3,61 m x 3,10 m, ļaujot iegūt čempiona titulu, pastāstīja Ingrīda telefonsarunā, skaidrojot, ka tā “odziņa” ir sēklā, kurai ir gigantiska ķirbja gēni, un noteikti arī liela nozīme ir ķirbju audzēšanas kārtībai.
“Veikalos pārdod ķirbju sēklas paciņās, uz kurām rakstīts, ka tos var izaudzēt lielus. Ja visu dara pareizi, ķirbis izaugs arī 50 kg smags. Tomēr nav tā, ka pietiek tikai ar to, ka sēklu ieliek zemē un ļauj tai augt savā nodabā. Ķirbis ir liels siltummīlis. Jāpanāk, lai izaug liels cers, bet, lai to izaudzētu lielu, ķirbim jāļauj augt vagā, kas nosegta ar melnu plēvi.
Mēs internetā pērkam īpašās ķirbju sēklas no Kanādas ar milzumķirbju gēniem (cena ir, sākot no dažiem desmitiem līdz pat vairākiem simtiem dolāru par vienu sēklu; tās ir ar ciltsrakstiem). Sēklas liekam zemē 20. aprīlī un audzējam stādus. Kad beigušās pavasara salnas, ķirbjus iestādām ar plēvi apsegtā augsnē jau maijā (šogad tas bija 19. maijs). Palaistām ķirbjus tikai vienu reizi, tā mēs ļaujam ķirbja saknei ieaugt augsnē dziļi, dziļi, lai ķirbis pats meklē ūdeni un barības vielas. Līdz ar to ķirbja sakne aug ļoti stipra, un, jo sakne ir stiprāka, jo pati oga – ķirbis – arī ir stiprāks. Tāpat jālolo gurķi, arbūzi, kabači utt. Šogad ap jūlija sākumu mūsu ķirbjiem sāka parādīties pirmie sievišķie ziedi. Ja grib lielu ķirbi, pārējie ziedi jāplēš nost, izņemot cera ziedus, jo tas cers baros to vienu vienīgo ķirbi. Tāpēc ķirbis jāapciemo katru dienu.
Es pati ķirbju ziedus apputeksnēju ar roku. Vakarā sievišķos un vīrišķos ziedus, kas tūlīt jau ziedēs, aizveru ciet (izmantoju celofāna maisiņu un parasto gumiju), lai bites netiek klāt ar citu ķirbju, kabaču putekšņiem. Tad nākamās dienas rītā atnāku uz dārzu, atveru šos ziedus un ar vīrišķo ziedu apputeksnēju sievišķo ziedu. Pēc tam var redzēt, kā aizmetas ķirbja bumbulis un kā tas aug lielā ātrumā. Kad briest bumbulis, ķirbi var arī mēslot un laistīt (lielā oga dzer ļoti daudz ūdens),” pastāstīja Ingrīda.
Viņa uzskata, ja patīk lolot lielos ķirbjus, visu vasaru tos cītīgi uzraugot, tad tāds hobijs apdāvina ar lielu prieku. Turklāt ķirbis ir garšīgs. Ingrīdas ģimene bieži gatavo cepamķirbjus un vāra ķirbju–tomātu zupu (ķirbjus sasaldē, lai tos var baudīt arī ziemā). Milzumlielos ķirbjus gan viņi atdod Rīgas zoodārzam.
Lasītāju pieredzes stāsti
Inguna: “Iestādīt treknā zemē un aizmirst. Tā mums bija šogad. Vien… ar to nekas nebeidzas… Tagad jākasa galva, kā no dārza dabūt mājās…”
Vita: “Komposta kaudzē iestādīts stādiņš, vasarā dažas reizes paliets, viena oga uz žoga, bet otrā – zemē”.
Ina: “Bālais ķirbis kreisajā pusē izauga viens pats bez konkurentiem. Varbūt tāpēc viņa svars ir liels – ap 37 kg? Netika speciāli mēslots vai laistīts. Viss notika dabiski.”
Renāte: “Galvenais ir iestādīt...”
Gunārs: “Tālākais vaicājums – kā tādu apēst?”
Egitas Terēzes Jonānes teksts, foto no Kuzmicku ģimenes arhīva