Kādreiz sākās šausmīgais Covid-19 mūsu valstī, un visiem palika skumji, jo bija mājās sēdēšanas režīms. Tāpat arī mēs sēdējām mājās. Meitai nebija ar ko spēlēties, jo visi slimoja. Tad mēs ar meitu nolēmām, ka mums vajag pūkainu draugu – kaķi, lai spēlētos. Lai bērns zinātu, kā vajag rūpēties ar dzīvām būtnēm; ka nedrīkst apbižot dzīvniekus, vajag viņus barot un uzkopt. Un tas bija pareizs lēmums – paņemt pūkainu mīluli, jo meita tagad spēlējas ar kaķi, kuru sauc Makss, vienmēr bučo viņu no rīta, kad pamostas, un pirms gulētiešanas.
Pagāja gads, un mēs ar meitu izdomājām, ka Maksam vajag draugu, ar kuru viņš varēs spēlēties. Meklējām draugu, bet atradām draudzeni, kuru nosaucām par Miku. Vārdu Mika izdomājām tāpēc, ka gribējām, lai mūsu kaķu vārdi sāktos ar vienu un to pašu burtu "M". 
Atradām Miku Višķos. Kad atvedām kaķenīti mājās, Makss uzšņāca viņai, bet pēc pāris dienām pierada, viņi jau spēlējās kopā un mazgāja viens otru. Mēs negribējām mazus kaķēnus, tāpēc Makss un Mika mums nav vīrs ar sievu, bet gan vienkārši draugi.
Maksam un Mikai mīļākais ēdiens ir jogurts un saldējums. Kad atveram jogurtu, tad viņi jau sēž blakus un gaida, kad pacienās arī viņus. Tāpat Maksam patīk konfektes, bet Mikai čipsi. Kad Maksam nedodam ēst, jo vēl nav pienācis laiks, tad viņš sāk uzbrukt Mikai, it kā Mika būtu tā, kurai jādod viņam ēst. Tas ir tik smieklīgi.
Viņi abi ir mīksti un smieklīgi. Kad atnāk kāds ciemos, visi grib viņus samīļot. Ar kaķiem dzīve ir citādāka. Viņi nomierina vecākus pēc darba slodzes un smīdina visu ģimeni, bet bērni mācās mīlēt dzīvu būtni. Makss un Mika ir paši labākie un burvīgākie kaķi uz pasaules.
Irina un Mārtiņš Onzuli (Naujenes pagasts)