12. augustā Smelteros, Salas skolas kamīnzālē notika 5. brigādes otrais salidojums. Ir pagājuši septiņi gadi kopš pirmā salidojuma. Atkalredzēšanās prieks – tik daudz sirsnības, emociju virmoja gaisā! Ritinot atmiņu kamolīti, daudziem acīs mirdzēja aizkustinājuma asaras.
Kas tad bija 5. brigāde? Visi, kas atceras padomju laikus, zina, ka kolhozi bija sadalīti brigādēs. Mēs dzīvojām Dzeržinska v.n. kolhozā, kurā bija piecas brigādes. Ar ko tad bija īpaša mūsu – piektā brigāde? Mēs atradāmies vistālāk no kolhoza centra. Katru rītu un vakaru bija iespēja mērot ceļu uz skolu 5–7 km un tikpat atpakaļ. Dzīvojām mežu un purvu ieskautā teritorijā. Kopā tie ir pāris kvadrātkilometri, un kādreiz te bija apmēram 25 mājas, kas izvietotas daudzās sādžās ar interesantiem nosaukumiem – Augustova, Elizavetpole, Anetpole, Viktorovka, Giži, Pabērži, Karulāni. Laika ritumā daudz kas ir izmainījies, bet tāpat dzīvo ģimenes, kuras apsaimnieko zemi, cilvēki, kuri ir palikuši vai atgriezušies vecāku mājās. Varētu teikt, ka mēs dzīvojām pašā kolhoza nostūrī, toties šī vieta bija interesanta ar ģeogrāfisko novietojumu. No trim pusēm mums bija robeža ar kaimiņu kolhoziem. No vienas puses mūs ieskāva Ošas upe, kurai otrā pusē atradās 1. Maija kolhozs. Tur bija veikals, kurā parādījās pirmā klona maize, ar autobusu ērti varēja nokļūt Varakļānos. No Ždanova kolhoza mūs šķīra Ievaiša upe. To pārejot, nonākam Garajā salā, kurā kādreiz atradās Garāssalas pamatskola, no kuras savu nosaukumu ir ieguvusi tagadējā Salas skola. Vēl mums bija robeža ar Kirova kolhozu. Mums paveicās, kad mūsu kolhozā ieradās jauns priekšsēdētājs Juris Ondzulis. Mēs visi, piektās brigādes iedzīvotāji, esam ļoti pateicīgi, ka viņš atrada iespēju uzbūvēt jauno ceļu 7 km garumā no kolhoza centra līdz Ošas upei. Viņš bija jurists, zināja likumus un prata tos izmantot savu iedzīvotāju labklājības celšanai, infrastruktūras sakārtošanai. Diemžēl viņa ceļi tagad ievijušies mūžībā.
Mūs vienmēr ir priecējusi daba. Jau pieminētā Ošas upe – tās krastos atradās pļavas, kurās vietējiem iedzīvotājiem tika ierādīti gabali pļaušanai. Ošā ziedēja ūdensrozes, turpat saulpurenes – vesela pļava ar šīm saulainajām puķēm! Dzirdēju sakām, ka citur pagastā tādas neesot. Salidojuma sākumā kā vadmotīvs izskanēja kopīgi dziedātā Vilmas Leles dziesma “Dzimtās mājas”, kurā ir brīnišķīgi vārdi – “Ošas krastā manas dzimtās mājas, Ošas krastā mana bērnība…”
5. brigādes bērni ir izauguši, katrs ir izvēlējies savu ceļu. Ir mums jūrnieki – abi kuģu kapteiņi, datorspeciālisti, uzņēmēji, zemnieki, skolotāji, mediķi. 5. brigādē vienmēr ir bijušas kuplas ģimenes, kurās bija pieci, septiņi vai pat deviņi bērni. Bet viskuplākā bija Činguļu ģimene, kurā auga 13 bērni – tieši viņi visdraudzīgākā pulciņā bija ieradušies uz salidojumu. Lielākā daļa no viņiem dzīvo un strādā Preiļu un Līvānu novadā. Māsa Ināra no Ošas krastiem gan nonākusi Pededzes krastos un apsaimnieko savu briežudārzu “Mežsētas”, kas atrodas Balvu un Gulbenes novadā.
Visi atbraukušie salidojuma dalībnieki dalījās bērnības, jaunības atmiņās. Visus vienoja darbs kolhoza cukurbiešu vagās, fermās, siena šķūņos, jo bija jāpalīdz vecākiem. Visi atceras iešanu uz skolu pa dubļiem, dziļiem sniegiem, atceras mūžīgi piesmeltos zābakus, bet atceras ar gaišām sajūtām. Tas viss norūdīja bērnus, mācīja saskatīt dzīvē īstās vērtības. Kā teica viena no salidojuma dalībniecēm, tieši 5. brigādē ir viszilākās debesis, visi dzīvoja ļoti draudzīgi, palīdzēja viens otram, atbalstīja cits citu grūtā brīdī. Bērni vienmēr bija priecīgi, ja, nākot no skolas, viņus mašīnā uzņēma Nikodems Mauriņš. Nevaru nepieminēt Pēteri Plušu, kurš bija fotogrāfs un iemūžināja mūsu dzīves svarīgākos momentus. Viņš arī žurnālists, ārštata korespondents rajona laikrakstā “Ļeņina Karogs”. Viņš bija interesanta personība ar lielu humora devu, prata dabūt vajadzīgo bildi avīzei, piemēram, liekot vīriem iekāpt blakus esošajā grāvī, kukurūza izskatījās garāka.
Tālu ceļu no Ogres bija mērojis Leonards Pastars. Viņš atceras vēl kara laikus un to, kad tika dibināti kolhozi. Leonardam kaimiņos dzīvoja Salas pamatskolas pirmais direktors Benedikts Mičulis, kurš zēnam raisīja interesi par skolu, deva pirmo nojausmu par to. Dzīves ceļi Leonardu jau bērnībā aizveduši uz lielām pilsētām, izaudzināti pieci bērni, meita Agnese ir divu Olimpisko spēļu dalībniece, kuras sporta disciplīna ir soļošana. Bet bērnības atmiņas nezūd un vienmēr sauc atpakaļ…
Mičuļu ģimeni salidojumā pārstāvēja trīs māsas. Elizabete pēc 50 Rīgā pavadītiem gadiem ir atgriezusies dzimtajā pusē un nu jau dzīvo Preiļos, un priecājas, ka ir iepazinusies ar labiem kaimiņiem. Paldies visiem salidojuma dalībniekiem, kuri atsaucās, atnāca, atbrauca, dalījās iespaidos! Paldies tām ģimenēm, kuras dzīvo uz vietas un kopj savu zemīti. Salidojuma diena arī bija izdevusies ļoti saulaina, tāpēc dažiem bija jāstrādā druvā, lai vāktu jauno ražu. Paldies jāsaka Ūgaiņu ģimenei, kuru šoreiz pārstāvēja meita Ilze, par izlīdzēšanu kaimiņiem ar tehniku. Paldies par viesmīlību otrajai Činguļu ģimenei, kas ir atgriezusies no Rīgas, uzbūvējuši māju savā dzimtajā pusē. Vecāki var lepoties ar meitu Žannu Činguli, kura ir divkārtējā pasaules čempione armvrestlingā.
Gatavojoties pasākumam, tika izveidota izstāde, kurā bija skatāmas dažādas sadzīves lietas, ko izmantoja mūsu vecāki, vecvecāki – sviesta ķērne, vērpjamais ratiņš, senie kalendāri, žurnāli, avīzes. Ar interesi var lasīt Antona Pastara piezīmju grāmatiņas. Tajās ir īsi ieraksti par katru dienu daudzu gadu garumā. Interesanti bija vērot foto un video sižetus, kurus veidoja Antona mazdēls Andris. Tajos redzams gan ceļš uz mājām visos gadalaikos, gan izmaiņas apkārtnē, gan visas 5. brigādes mājas. Ironisku smaidiņu raisīja dzelzs laipa, kas pašlaik savieno Ošas abus krastus. Laipai ir interesants dizains – to rotā regulāru sešstūru formas caurumi visas laipas garumā. Lai to pārietu ar mugursomu plecos, ir jābūt vismaz pieredzei. To lieliski paveikt ir iemācījusies Zinaīda Pastare, kura upi prot pāriet arī plūdu laikā.
Un tā nemanot paskrēja laiks, kurā guvām pozitīvas emocijas, satikām sen neredzētus kaimiņus, draugus, atcerējāmies senos notikumus, vienojāmies skanīgās dziesmās. Paldies salidojuma īpašajiem viesiem – 5. brigādes brigadierei Elzai Elstei un agronomei Annai Konstantinovai. Paldies par emocionālajiem atmiņu stāstiem, par skanīgām balsīm!
Paldies Anitai Gribuškai, kura, dzīvojot ārpus Latvijas, spēja uzņemties organizatora funkcijas! Tas tikai tāpēc, ka sirds pieder Latvijai, savai dzimtajai pusei, vecāku mājām Ošas krastā.
Svētku bildē – 5. brigādes salidojuma dalībnieki
Valentīna Madalāne