Šovasar Sīļukalna pagastā Janīna un Antons Stikāni atskatījās uz laulībā nodzīvotiem 50 gadiem. Zelta pāris – tā teica plašais radu pulciņš, kas bija ieradušies sveikt gaviļniekus. Tika izbaudīta garšīgā svētku torte, raisījās atmiņas. Par gatavošanos kāzām pastāstīja Janīnas māsa Broņislava, viņa atcerējās, ka galvenā saimniece bija Helēna Mičule no kaimiņu pagasta, kā tika ceptas garšīgās lauku tortes, kā dekorēti galdi. Visi ciemiņi reizē apsēsties pie galda nevarēja, tāpēc saimniecēm bija jābūt ļoti apsviedīgām, lai saklātu galdu otru reizi. Iespaidos dalījās divas kāzu panāksnieces, kurām toreiz bija 15–16 gadi, viņām atmiņā palikusi lielā apdziedāšana, kas bija kā neatņemams kāzu rituāls. Panāksnieki bija kādi seši vai septiņi jauniešu pāri, kurus gan līgava no savas, gan līgavainis no savas puses izvēlējās no radu vai kaimiņu pulciņa. Viņiem tad nu bija iespēja tāpat kā kūmām pabūt svinībās abās kāzu mājās – gan līgavas, gan līgavaiņa galā. Laulību reģistrēja dzimtsarakstu nodaļā, piedaloties kuplajam kāzinieku pulkam, bet dienu iepriekš jaunais pāris salaulājās Vydsmuižas baznīcas baznīckunga mājā. Oficiāli toreiz laulāties nedrīkstēja, ļoti iespējams, ka būtu zaudēts darbs. Kāzu diena – 22. jūlijs – bija ļoti karsta vasaras diena, bija daudz ziedu jaunlaulātajiem. Bija vajadzīgi vairāki spaiņi, lai tos varētu pienācīgi izvietot mājas pagalmā, kur notika kāzu danči. Kāzās spēlēja vietējais muzikants, kurš to darīja gan līgavas, gan līgavaiņa mājās. Jaunais pāris brauca ar Sīļukalnā tajā laikā vienīgo žiguli, bet pārējie kāzinieki brauca smagajās mašīnās.
Janīna nāk no Stabulnieku pagasta kuplās Stabulnieku ģimenes. Astoņu bērnu ģimenē bija jaunākais bērns. Kad piedzima Janīna, vecākajam brālim Pēterim bija jau 19 gadi, bija kara laiks ar visām no tā izrietošajām sekām. Arī viņš tika iesaukts armijā, šogad viņam būtu 100 gadi. Par Pētera gaitām var lasīt māsas Genovefas mazdēla Andra Gribuškas grāmatā “Kareivja gaitas latviešu leģionā”, kas tapa, pateicoties Pētera kara laika piezīmju lapiņām.
Ģimenē bērni bija radināti pie darba, arī Janīna pēc pamatskolas beigšanas uzsāka darbu govju fermā par slaucēju. Kaut gan darbs bija smags, nācās pārvarēt daudzas grūtības, tas jauno slaucēju nenobaidīja, viņa bija ļoti centīga, atbildīga. Janīnai bija 16 gadi, kad par viņu kā labāko slaucēju vēstīja tā laika rajona avīze “Ļeņina Karogs”. Meitene ļoti mīlēja dzīvniekus, tāpēc nolēma papildināt zināšanas un iestājās Lūznavas tehnikumā, kur apguva vetārsta profesiju. Sākumā strādāja Ždanova kolhozā, kur darba slodze bija neliela, attiecīgi arī samaksa bija maza. Tajā laikā Sīļukalnā vajadzēja darbinieku, un kolhoza priekšsēdētājs Jānis Stankevičs pats uzrunāja Janīnu un tā darba gaitas aizveda uz Sīļukalnu. Te slodze bija ļoti liela, darba laiks nebija limitēts – kad bija izsaukums, tad bija jābrauc – arī vēlā vakarā vai nakts stundās. Transporta līdzekļi arī mainījās – sākumā tikai velosipēds, kuru nomainīja mopēds, pēc tam motocikls. Bija iegūtas arī šofera tiesības un iedota mašīna, bet darba slodze bija tik liela, ka nebija iespējams apvienot vetārsta darbu ar šofera pienākumiem. Ar laiku kolhozs piešķīra šoferi.
Antona dzimtā puse ir Sīļukalna pagasta Teilāni. Kad Antonam bija tikai 11 mēneši, tēvs aizgāja karā un pazuda bez vēsts, un tā Antons nekad savā apzinīgajā mūžā tēvu neredzēja. Ģimenes apstākļi bija ļoti grūti. Antona audzināšanā, skološanā ļoti palīdzēja krusttēvs un tante Helēna. Kad bija pabeigta pamatskola, Antons Rēzeknē izmācījās par šoferi. Mācīties nācās krievu valodā. Sekoja obligātais dienests padomju armijā. Tā kā Antons labi sapratās ar cilvēkiem, izpelnījās tiesības vadāt priekšnieku. Pēc armijas atgriezās dzimtajā pusē un strādāja par smagās mašīnas šoferi. Kas to var saskaitīt, cik kilometri ir nobraukti, veicot darba pienākumus! Ir darīti arī citi darbi. Nācās braukt arī uz fermām un tā Antons pamanīja kluso, bet ļoti centīgo meiteni Janīnu. Abi saprata, ka tālāk ejams kopīgs ceļš.
Janīnas un Antona kopdzīve ir aizritējusi nemitīgā darbā – gan kolhozā, gan piemājas saimniecībā. Prieks un rūpes bija, kad piedzima bērni – dēls Aigars un meita Maruta. Ja kādreiz nācās aizbraukt uz Rīgu pie ārstiem, liels atbalsts bija Janīnas māsīcas Valentīnas ģimene, kas dzīvoja Rīgā tuvu Bērnu slimnīcai. Tas nekas, ka viņi piecu cilvēku ģimene mitinājās vienistabas dzīvoklī, Latgales radi vienmēr tika laipni uzņemti un izguldināti. Ģimenes ļoti sadraudzējās, rīdzinieki, kuru dzimtais novads ir Latgale, mīlēja vasaras pavadīt pie radiem, abas meitas uzreiz ar lielu interesi apguva latgaliešu valodu.
Diemžēl dzīvei melnu svītru pārvilka dēla traģiskā aiziešana. Viņam bija tikai 36 gadi… Kaut gan ir pagājuši vairāk nekā divpadsmit gadi, lielā sāpe vecāku sirdīs ir palikusi uz mūžu. Bet, neskatoties uz sāpīgo zaudējumu, Janīna un Antons ir spējuši būt stipri, balstījuši viens otru grūtā brīdī, ir saglabājuši labestību, dāsnumu, nav zaudējuši humora dzirksti. Visu mūžu, cik nu atļāva veselība, mājas saimniecībā turēti lopi – govis un cūkas. Tagad, kad gadu skaitlis iesniedzas devītajā desmitā un solis nav tik raits, vēl joprojām gribas arvien par kādu rūpēties. Tie ir mājputni – vistas un pīles. Abiem ļoti patīk arī ziedi. Antons, būdams azartisks, kādreiz tirgū nopirka 70 liliju stādus, lai vienmēr būtu ziedi, ko aizvest uz kapiem… Janīna ir laba saimniece, lieliski gatavo gaļas ēdienus, vienmēr visiem garšo un ļoti pieprasītas ir viņas ceptās vafeles.
Stikānu ģimene vienmēr laipni uzņem kuplo radu pulciņu, iespēju robežās arī paši brauc ciemos. Lielākās tikšanās reizes ir kapusvētkos, svecīšu vakaros, dzimšanas dienās. Visu mūžu draudzīgas attiecības uzturētas ar radu ģimenēm. Vienmēr vajadzības gadījumā ir steigušies viens otram palīgā. Bet ar vislielāko prieku tiek gaidīta diena, kad ciemos no Rīgas atbrauc meita un mazmeitiņa Linda. Novēlam Janīnai un Antonam vēl ilgi kopā būt, labu veselību, sirdsmieru, lai Jūs stiprina Dieva svētība! Paldies Jums par palīdzību, labestību, dāsno sirdi!
Valentīna Madalāne