15. jūlijā notika ekspedīcija–ceļojums “Pa Agneseitis pādim”, veltīta rakstnieces Veronikas Tenčas-Goldmanes dzīvē liktenīgajām vietām. Tajā piedalījās 19 interesenti, tostarp rakstnieces meita Ināra Paiča ar dzīvesbiedru Juri no Kuldīgas, savu Latgales sakņu pētnieki Jānis Jaudzems, Līga Tulinska, grāmatas “Pastareite” “krustmātes” – Maruta Latkovska un Lidija Leikuma un citi interesenti. Ekspedīciju organizēja Maltas vēstures muzejs un vadīja Silvija Pīgožne.
Diena sākās ar pulcēšanos Maltā, kur tika izdalītas mazas koka pēdiņas, uz kurām S. Pīgožne aicināja fiksēt iespaidus. Pirmais pieturas punkts bija Eleonoras Trasunes māja Maltā, kurā Veronika dzīvoja vidusskolas laikā un kurā tika apcietināta.
Rozentovā pie Maltas vidusskolas vecās ēkas pamatiem klausījāmies muzeja vadītājas atlasītajās Veronikas atmiņās par skolu, kad viņa iesaistījās pretpadomju kustībā. Nākamā pietura bija pie pieminekļa, kas veltīts partizānu grupai “Maltas lūši”, jo tieši viņu sakarniece bija Veronika. Šeit savas dzimtas stāstu atgādināja Jānis Jaudzems, kā arī parādīja tēva vēstules uz dzimteni. Arī Līga Tulinska pastāstīja par saviem radiem, kuru vārdi iekalti akmenī.
Baldas mežā redzējām mežabrāļu bunkuru vietas. Pie viena no tiem kopīgi nodziedājām dziesmu “Brūnacīte” (Jāņa Klīdzēja vārdi; arī Veronika esot bijusi liela dziedātāja). Vēl divus bunkurus apmeklējām Krāku mežā. Mūs gaidīja pārsteigums – ekspedīcijas visjaunākais dalībnieks Artēmijs Borisovs tika pie trofejas, ko sastapa savā ceļā, – žuburainiem brieža ragiem!
Zosnas muižas ēkā kādreiz atradusies septiņgadīgā skola, kur Veronika mācījusies. Inta Brokāne-Vilcāne sniedza ieskatu muižas vēsturē. Zosnas Miera kapos, kuros atdusas Jāzeps un Genovefa Tenči, I. Paiča pateicās cilvēkiem, kas visus šo gadus kopuši viņas vecvecāku atdusas vietu. Pie kapu kopiņas Maltas pagasta bibliotēkas vadītāja Antoņina Krūza nolasīja Veronikas dzejoli “Pārnākšana”, bet S. Pīgožne papildināja ar atmiņām.
Emocionāls bija arī brauciens uz kādreizējo mežsarga māju Kozupes krastā, kur savus pirmos soļus spērusi pastarīte Veronika. Vietu izrādīja viesmīlīgais saimnieks Aleksandrs Maskavs, kura tēvs 60. gados arī šeit bijis mežsargs. Par seno ēku liecināja vien uzkalniņš un liels ozols, pie kura saskatījām to spēka vietu, lai saliktu koka pēdiņas. Pateicoties Jāņa Sprikuta atmiņām, piepildījās meitas sapnis – redzēt Tenču ģimenes uzbūvēto māju “Avenāji” vietu.
Izstaigājuši vēl Zosnas mazo mājīgo baznīciņu, devāmies uz Rēzekni, kur tās senākajā ielā – Latgales ielā 87 – reiz atradies Rēzeknes cietums – vieta, kur Veronika pavadījusi gandrīz gadu un pēc tam aizvesta uz Noriļsku kopā ar citiem politieslodzītajiem.
Viss pārdzīvotais, gadiem turēts sevī, pārtapa rakstos, dzejā un gaišākajā no viņas darbiem – poēmā prozā “Pastareite”, kas ar M. Latkovskas un L. Leikumas gādību 1999. gadā iznāca latgaliešu rakstu valodā atsevišķā grāmatā. Tāpēc ekspedīcijas noslēgums bija Viļānos, Kuorklu īlā 6 pie Marutas Latkovskas. Dalījušies iespaidos un izstaigājuši pa saimnieces “Izdzīvošanas dārzu”, nofotografējāmies pie ziedošās Latvijas – īpašas puķu dobes, kurā katram novadam atvēlēta sava krāsa (to apsaimnieko Marutas kaimiņiene Lolita Malinovska).
Smaidīgs punktiņš ekspedīcijas noslēgumā bija Bērnības atmiņu konkursa rezultātu paziņošana, bet par tiem – citā mūsu laikraksta numurā.
