Mūsu ģimenē nesen parādījās četrkājainais draugs. Pavisam negaidīti un neplānoti. Esam domājuši par mīluli, bet nezinājām, ko tieši gribam – putniņu vai zivtiņu, vai suni, vai kaķi. Kādu dienu, ejot pastaigā ar bērnu, mēs ieraudzījām mazu kamolīti un nepagājām garām. Es padomāju, ka varbūt esam viņa vienīgā cerība. Līdz pat mājām kaķēns gāja mums pakaļ, tad jau arī mums likās, ka viņš mūs atrada.
Tagad rudo un svītraino kaķi sauc par Simbu. Tas ir ļoti draudzīgs, kārtīgs, aktīvs un vienlaikus mīlīgs. Simbas mīļākā rotaļlieta ir jogurta pudeles korķis, kuru pats sev met un ķer. Viņš ļoti skaisti murrā un naktīs guļ blakus. No pirmās ierašanās dienas mūsu mājās kaķis iet kastē (tas bija noteikums – kaķis mājās paliks vai nē).
Pēc pāris dienām sapratu, ka viss izdarīts pareizi un ka mans bērns mācījās nepaiet garām nelaimē nonākušajam. Dēla audzināšana nav viegla, un tieši tad, kad gribas izaudzināt līdzjūtīgu, atbildīgu, motivētu cilvēku. Pamanīju, ka ar Simbas palīdzību viss var izdoties. Tieši kaķēns parādīja man, ka bērns uzņemas pienākumus un atbildību par mazu, neaizsargātu būtni.
Simba katru dienu ļauj izjust prieku, pozitīvas emocijas, kuru pēdējā laikā pietrūka, tāpat bērns pazīst pārdzīvojumu, ar kaķi ejot pie vetārsta.
Mūsu rudais Simba ir mīļuma avots un ģimenes terapeits.
Jekaterina Sapune (Daugavpils)