No viņiem izstaro milzīga pārliecība un nav ne kripatas šaubu – tas ir teikts par Preiļos un Preiļu novadā jau gadu dzīvojošajiem ukraiņiem, kurus kā bēgļus pašvaldība uzņēma, sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā 2022. gada februārī. Šoreiz sarunājamies ar OLITU VILCĀNI, Labklājības pārvaldes sociālā dienesta klientu apkalpošanas speciālisti. Viņas pienākumos ietilpst palīdzēt risināt daudzos jautājumus par palīdzības sniegšanu bēgļiem no Ukrainas.
Olita atzīst, ka pašlaik esot ļoti mierīgs periods, jaunu atbraucēju praktiski nav, tāpēc ikdiena rit bez steigas. To gan nevar teikt par pagājušā gada vasaru, kad Olita tika pieņemta darbā, lai palīdzētu noformēt dokumentus, sniegt sociālo atbalstu un tā tālāk.
“Vistiešākā saskare man bija ar bēgļiem no Ukrainas, ar cilvēkiem, kuri tikko bija ieradušies Latvijā. Visbiežāk bija tā, ka viņi atbrauca pilnīgi bez nekā, ar to, kas mugurā un ceļojuma koferī steigā līdzi paņemts. Novada domes darbinieki Ieva Pastare un Edgars Urbanovičs bija tie, kuri pirmie uzņēma ukraiņus jau drīz pēc kara sākuma. Mani pieņēma darbā, kad, kā saka, taciņa bija jau iestaigāta. Vienkārši vasaras vidū bēgļu bija visvairāk, vajadzēja papildspēkus. Pie manis viņi nāca, lai noformētu sociālo pabalstu, tā saucamo GMI, kas ir 109 eiro pirmajai un 76 eiro nākamajai personai ģimenē, krīzes pabalstu 272 eiro pieaugušajam un 190 eiro nepilngadīgai personai,” sākumu atceras Olita.
Vasarā darba bija ļoti daudz un situācijas visai atšķirīgas. Viena daļa bēgļu cauri Latvijai devās tranzītā tālāk uz Eiropu, piestājot tikai nedaudz atpūsties, citi skaidri zināja, ka paliks tepat un gaidīs brīdi, lai atgrieztos Ukrainā. Viesnīca bija piepildīta, pašvaldība bēgļus izmitināja Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijas dienesta viesnīcā, Riebiņu vidusskolā, mitekļi tika atrasti arī Aglonā. Pašlaik “Preiļu saimnieka” viesnīcā mīt 22 ukraiņi, dzīvokļos pilsētā – 44 personas, bet vēl divi cilvēki apmetušies Aglonā.
Pasaule kara bēgļu acīm
Olita atzīst, ka sākums jaunajā amatā bijis gan interesants, gan traks. Notikušais licis uz pasauli paskatīties no citādāka skatu punkta, ar kara bēgļu acīm. Cilvēki stāstīja par pieredzēto un piedzīvoto. Brīžiem licies, ka viņi paši īsti netic tam, kas notiek. Bijuši tādi, kas atbrauca, tad devās kur tālāk, lai pēc laika atkal ierastos Latvijā un Preiļos. Aptuveni kopš novembra bēgļu plūsma ir rimusies, ieradušies vien pāris cilvēki. Taču tās ir personas, kuru ģimenes vai citi tuvinieki jau apmetušies Preiļos. Viņa min kādu gados vecāku kundzi, kura atbraukusi no Ukrainas pie sava dēla, kurš te jau iepriekš dzīvojis. Protams, viņai nav gribējies pamest mājas, taču kara apstākļos, kad regulāri skan gaisa trauksmes sirēnas, kad elektrība ir vien pāris stundas dienā, kad mājās nav apkures, vadīt vecumdienas nav viegli.
Viens no spilgtākajiem iespaidiem, kas Olitai iespiedies atmiņā par sastaptajiem ukraiņiem, ir viņu vēlme nekavējoties meklēt darbu un pelnīt. Kādas ir iespējas Preiļos? Nekā spoža. Tāpēc daudzi no atbraukušajiem labprāt piekrituši veikt lauksaimniecības darbus. Arī vietējie zemnieki priecīgi, jo strādnieku lauksaimniecībā kritiski trūkst. Tagad visi gaida, kad sāksies jaunā lauku darbu sezona.
Lielākā daļa no bēgļiem, kuri apmetušies Preiļos, nāk no Ukrainas pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits bija mērāms desmitos un simtos tūkstošu, piemēram, Harkivas, Kramatorskas un citām. Te viņiem no ierastā daudz kā pietrūkst, piemēram, kultūras pasākumu. Toties mazpilsētas dzīve ir klusa, mierīga un vietējo attieksme silta un pretimnākoša. Arī Olita atzīst, ka nekādu konfliktu vai strīdu nav bijis. Ukraiņi ar pateicību pieņem viņiem sniegto palīdzību, lai gan no stāstītā var secināt, ka dzimtenē dzīvojuši labi un pat pārticīgi.
Latvija – pagaidu mājas un glābiņš
Viena no sarežģītākajām lietām, ar ko ukraiņi Latvijā saskaras, īpaši darba meklējumos, ir latviešu valodas zināšanu trūkums. Olitai viņi atklājuši, ka latviešu valoda šķietot ļoti sarežģīta, tāpēc mācības nesokas tik labi, kā gribētos. Vairāki gan kursus beiguši un valodu saziņas līmenī labi apguvuši. Ņemot vērā to, ka tagad plaši tiek izmantotas attālinātā darba un mācību iespējas, daļai no ukraiņiem padziļināta latviešu valodas apguve nešķiet saistoša. Bieži tiekot uzsvērts, ka Latvija ir pagaidu mājas un glābiņš, ka pēc Ukrainas teritorijas atbrīvošanas no iebrucējiem viņi noteikti dosies mājās. Arī tad, ja kādreizējo skaisto namu vietā ir tikai drupas un krāsmatas.
“Ukraiņu vēlme atgriezties dzimtenē ir fantastiska,” saka Olita. “Atceros ģimeni, kas tūlīt pēc Harkivas atbrīvošanas steidzās padalīties ar prieku – viss galā, mēs braucam mājās! Viņi burtiski staroja, lai gan kaujas turpat pilsētas pievārtē vien bija un jaunā sieviete pēc dažiem mēnešiem gaidīja piedzimstam mazuli. Mēģināju atrunāt, nu pagaidiet kādu laiku, nesteidzieties! Viņi tomēr aizbrauca. Paldies Dievam, viss kārtībā, arī mazulis piedzimis. Taču trauksmes sirēnas Harkivā joprojām skan, dzirdami sprādzieni... Arī daži pensionāri to vien runā, ka pavasarī brauks mājās. Diemžēl neziņa par tuvāko nākotni liek viņiem te vēl uzkavēties.”
Nevis naids, bet nesalaužama pārliecība par Ukrainas uzvaru
Olita atzīst, ka tagad uz notiekošo karadarbības zonā sākusi skatīties ukraiņu acīm. Viņi daudz ko stāsta par savām mājām, par skaistajām pilsētām, par mierīgo un veiksmīgo dzīvi. Lielākā daļa no atbraucējiem ir zaudējuši pilnīgi visu – mājas, iedzīvi, biznesu. Uztur kontaktus ar palicējiem Ukrainā, regulāri sazvanās un saņem reālo informāciju par notikumiem. “Kopš Jaungada, kad arī pie mums sāka runāt par gaidāmo ukraiņu armijas pretuzbrukumu, bēgļi ļoti gaida – kad tad beidzot sāksies? Viņos nav ne kripatas šaubu, ka varētu neizdoties. Starp citu, arī es tagad uzmanīgi sekoju līdzi ziņām par Ukrainas armijas gatavošanos pretuzbrukumam. Reizēm ukraiņu rīcībā esošā informācija ir pat svaigāka un precīzāka nekā Latvijas mediju vidē, man rādītas fotogrāfijas, kas saņemtas no tuviniekiem, piemēram, Mariupolē. Krievijas televīzija rāda, kā viņi Mariupolē būvē daudzstāvu mājas, lepojas ar atjaunošanu. Taču saņemtajās fotogrāfijās redzams, ka būvlaukumā pat gruveši nav novākti, liek tik pamatus un slien namus, lai gan apakšā varbūt vēl bojā gājušo cilvēku līķi,” teic Olita.
Nevis naids, bet nesalaužama pārliecība par Ukrainas uzvaru – tā klientu apkalpošanas speciāliste vērtē emocijas, ko pauž kara bēgļi. Iespējams, tāpēc, ka lielākā daļa samērā ātri aizbraukuši no karadarbības zonas un nav pieredzējuši lielākās okupantu zvērības, pie tam daudzi ieradušies Latvijā kopā ar ģimenēm. Tiem, kas ir atbraukuši vieni, emocionāli klājas grūtāk. Kāda sieviete, kas dzīvojusi Preiļos un pat bija iekārtojusies darbā, pēc mēnešiem trim izlēmusi doties pie meitas ģimenes Krievijā. Uz jautājumu, vai nav bail tā riskēt, atbildējusi – lai cik labi, šeit tomēr esmu viena, bet tur mana meita un mazbērni.
Neskatoties uz to, ka pie mums Latvijā viss ir mierīgi un bēgļus te uzņem labi, ir saprotamas cilvēku emocijas – viņi te jūtas iemesti nekurienē. Tāpēc saprotama ir vēlme atgriezties mājās, īpaši gados vecajiem. Iespējams, uz drupām, toties dzimtenē.
Olitas Vilcānes darba vietā uz grīdas stāv vairāki maisi ar apģērbiem, ko ziedojuši vietējie ļaudis. Uz katra zīmīte ar norādēm – meitenei, zēnam, vecums. Nu jau atnesto mantu kļuvis daudzreiz mazāk, jo pēc daudzām lietām nav arī vairs nepieciešamības. Rudenī aktuālas bija siltās drēbes, ziemas apavi. Iekārtojoties dzīvokļos, bija nepieciešamas mēbeles, sadzīves tehnika. Olita atzīst, ka cilvēku atsaucība pārsteigusi, zvani ar piedāvājumiem ik pēc brīža. Joprojām tiek nestas drēbes, īpaši bērniem, bieži skan frāze – tas ukraiņiem. Preiļu iedzīvotāji, jūs esat superīgi! Tā Olita par atbalstu ukraiņiem, par sniegto palīdzību un sirsnību, viņus uzņemot.
“Tagad visi gaida karadarbības kulmināciju un, protams, pozitīvu iznākumu,” sarunas noslēgumā teic Olita Vilcāne. “Citi varianti pat netiek apspriesti. Tad sāksies ukraiņu ceļš mājup.”
Lidijas Kirillovas teksts
***
Maskēšanās tīklu siešanai priekšā teicējs ir daba
14. martā Preiļos, viesu mājā “Pie Pliča”, notika meistarklase maskēšanās tīklu pīšanā Ukrainas aizstāvjiem. Nodarbību vadīja Vaira Lejniece, kura pastāstīja, ka ne visi Latvijā sietie maskēšanās tīkli veidoti pareizi. Pieredzējusī tīklu meistare deva padomu, ka krāsu paletei priekšā teicējs ir daba, tāpēc tīklu siešanai izmantojami audumi pelēcīgos, brūnganos, smilškrāsas toņos, bet, iestājoties pavasarim, aktuāli zaļganie toņi. Auduma strēmelēs nedrīkst būt vīles, pogas, rāvējslēdzēji, spīdīgi elementi. Tīkla pinums nevar būt par biezu, jo caur to ir jāredz. Tīklam jābūt vieglam un tā funkcija ir lauzt kontūru.
Klātesošos uzrunāja meistarklases organizators Igors Pličs, Preiļu novada domes priekšsēdētājs Ārijs Vucāns. Ukraiņu mākslinieks Andrejs Kravčenko sirsnīgi pateicās par nesavtīgo palīdzību ukraiņu tautai, dāvinot nama saimniekam Ukraiņu armijas karogu, veltot dziesmu un piedaloties tīkla tapšanas procesā.
Tīkla darināšanai tika sagatavotas auduma strēmeles, kur aktīvi darbojās gan Preiļu novada Pensionāru biedrības kundzes, gan Salas sākumskolas direktore Anita Vjakse. Tīkla siešanā iesaistījās Vārkavas un Upmalas pagastu pārvalžu vadītājas Skaidrīte Medne un Inta Kivleniece, Pelēču pagasta komunālās daļas darbinieks Bonifācijs Kļavinskis, Preiļu novada domes priekšsēdētājs Ārijs Vucāns, NVO centra dalībnieks Māris Miglāns, informē Vārkavas pagasta pārvaldes vadītāja Skaidrīte Medne.