Daugavpils reģionālajā slimnīcā strādā vairāk nekā 20 dažādu nozaru ārsti, ārstu palīgi un medmāsas
Putina kara dēļ Ukrainu bija spiesti pamest mediķi, un daudzi ir atraduši patvērumu un darbu Latgalē, tostarp Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Tās valdes priekšsēdētājs Grigorijs Semjonovs “Vietējai Latgales Avīzei” teica, ka viņi visi ir profesionāļi, tāpēc liels atbalsts nozarē, kas šobrīd cieš finansiālu krīzi.
Kad jūs pieņēmāt darbā pirmo ukraiņu ārstu?
– Pirmā daktere bija kardioloģe no Mariupoles, viņa atbrauca maijā. Tā kā viņa bija arī augstskolas profesore, tad mēs viņas darbu organizējām tā, lai daktere var turpināt lasīt lekcijas studentiem attālināti. Viņa pagājušā gada vasaras nogalē arī viena no pirmajām atgriezās Ukrainā. Daktere teica, ka viņu apmierina darba apstākļi, ka viņai patīk Latvija, taču viņai jāatgriežas, jo Ukrainā palika vīrs. Viņa aizbrauca uz Kijivu, kur turpina ārstēt pacientus un lasīt lekcijas. Ļoti inteliģenta, zinoša ārste, viņas profesionālā attieksme pret darbu pārliecināja mūs, ka šajā Ukrainai smagajā laikā mēs varam savus pacientus uzticēt ukraiņu kolēģiem. Un mēs to darām arī šodien – uzticam tās jomas, kuras ukraiņu mediķi pārzina visperfektāk.
Kā viņi atrada Daugavpils reģionālo slimnīcu?
– Kad mēs pirmos divus–trīs ukraiņu mediķus bijām iekārtojuši darbā, citi mani atrada sociālajos tīklos. Pēc tam uzzināju, ka ukraiņu mediķiem ir pat grupa WhatsApp (saziņas tīkls mobilajos tālruņos – E.T.J.), kur kolēģi saņēma ziņu – “brauciet pie Semjonova”! Un no pagājušā gada vasaras es laiku pa laikam saņemu ziņas, tālruņa zvanus no ukraiņu mediķiem, ka viņi grib strādāt Daugavpils reģionālajā slimnīcā.
Kāpēc viņi devās bēgļu gaitās?
– Krievijas karaspēks okupēja viņu pilsētas, un ukraiņu mediķi brauca projām. Vieniem izdevās izceļot uzreiz, citi, nonākuši okupācijā un sapratuši, ka nomirs badā vai tiks iesaukti Krievijas armijā, izbrauca vēlāk. Atbrauca arī tie, kuriem lika strādāt Krievijas militārajos hospitāļos, bet par darbu maksāja ar zupu un sliktu attieksmi. Kādā atklātā sarunā ukraiņu kolēģe teica, ka krievu karavīri, ienākot viņas slimnīcā, brīnījušies, no kā viņi atbrīvo ukraiņus, jo pirmo reizi mūžā redzējuši tik modernu slimnīcu. Ukraiņu kolēģi rādīja fotogrāfijas, kāda viņu slimnīca bija pirms kara un kāda tā ir tagad – vai nu tās ir drupas vai pussabrukušas ēkas, vai lādiņu caurumotas.
Cik ukraiņu mediķu strādā jūsu slimnīcā šobrīd?
– Mūsu slimnīcā strādā vairāk nekā 20 ukraiņu mediķi. Diemžēl divus ukraiņus atbrīvoju no darba, jo mums bija atšķirīgs viedoklis par dažādiem darba vaicājumiem.
Kādas veselības aprūpes jomas viņi pārstāv?
– Traumatoloģiskajai operāciju brigādei pievienojās ukraiņu kolēģe anestezioloģe-reanimatoloģe, kura īsā laikā ir kļuvusi par komandas profesionāli, tikmēr onkoķīmijterapeites ļoti palīdz vēža slimnieku ārstēšanā slimnīcas septītajā stāvā. Esam pieņēmuši darbā arī pediatru-neonatologu, traumatologu-ortopēdu, asinsvadu ķirurgus, ķirurgus, ginekoloģi, neirologus u.c. Slimnīcā strādā arī mediķu ģimenes, piemēram, sieva ir intensīvās terapijas māsa, bet vīrs – anesteziologs-reanimatologs.
Vairāki Ukrainas mediķi atbrauca uz Latviju pagājušā gada novembrī un decembrī no milzīgas Hersonas klīnikas, un viņiem ir iespaidīga pieredze, jo šīs klīnikas personāla noslodze pacientu ārstēšanā bija tāda pati kā mūsu Stradiņa Universitātes slimnīcas mediķiem.
Viņi palīdz atrisināt iztrūkstošā personāla problēmas onkoloģijā, pats galvenais – neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas ietvaros u.c., turklāt, pa šo laiku mēs varam sagatavoties, pielāgojot iekšējo sistēmu un vidi, izstrādājot iekšējos algoritmus mūsu pašu jauno dakteru atnākšanai jeb laikus sagatavoties pakalpojumu klāsta paplašināšanai.
Tāpat es priecājos par to, ka ir labas kolēģu un pacientu atsauksmes par viņiem, ka ukraiņu mediķus viņu profesionalitātes un atsaucības dēļ uztver jau kā savējos, turklāt jau citu slimnīcu vadītāji jautā, vai es varētu ukraiņu mediķus, kuri saņēmuši Latvijas sertifikātu, aizdot vismaz uz kādu laiku. Es to daru, bet tikai ar vienu norunu, ka viņu pamata darba vieta ir Daugavpils reģionālā slimnīca.
Ar kādām grūtībām saskārāties, uzņemot darbā pirmos ukraiņu mediķus?
– Es pats saskāros ar lielo birokrātiju un baumām. Kārtojot visu nepieciešamo dokumentāciju, tomēr mēs laika ziņā iestrēgām, proti, bija ilgi jāgaida saskaņošana no Ukrainas puses. Slimnīcas administrācijas kolēģes bija lielākie palīgi – kārtoja dokumentāciju, sazinājās ar Ukrainas Veselības ministriju, lai saņemtu apstiprinājumu, ka mediķu sertifikāti ir viņu reģistrā utt. Pat ukraiņu kolēģi, kuri pirms kara Ukrainā strādāja Hersonas klīnikā, atrada mums Ukrainā reģistru, kur pieejami oficiāli apliecinājumi par katru konkrēto ukraiņu mediķi, taču Latvijas puse šo informāciju noraidīja, teica, ka vajag būt apstiprinājumam no Ukrainas Veselības ministrijas.
Manuprāt, to visu varēja organizēt daudz vienkāršāk – iedodam ukraiņu dakterim vai ārsta palīgam, vai medmāsai konkrētu veidlapu, kur viņš vai viņa uzraksta par sevi, norāda savu kvalifikāciju, tad pievieno vajadzīgos dokumentus (viņiem visiem ir tie paši dokumenti, kas atrodas Ukrainas Veselības ministrijā). Pēc tam mēs to visu nosūtītu Nacionālajam veselības dienestam un Latvijas ārstu asociācijai, kura pieprasīja šo Ukrainas puses apstiprinājumu, lai izskaustu dokumentu viltojumus.
Un tikai pagājušā gada augustā tas “akmens izkustējās no vietas”, jo pēc manām intervijām, kur biju pārmetis lielo birokrātiju gan Latvijas, gan Ukrainas pusei, saņēmām pirmos Ukrainas Veselības ministrijas dokumentus, ka, jā, konkrētais ukraiņu mediķis ir sertificēts konkrētajā nozarē.
Tāpat man sarunās ar ukraiņu kolēģiem bija jāatspēko baumas, ka mēs viņiem nenodrošinām tādus pašus darba apstākļus, algu un attieksmi, kādu saņem Latvijas mediķi. Vēlos uzsvērt arī šodien, ka ukraiņi strādā tikpat daudz, brīžiem pat vairāk, un mēs viņiem maksājam adekvātu atalgojumu. Ukraiņi mācās valodu (Daugavpils Universitātes lektori piedāvā viņiem bezmaksas latviešu valodas kursus), viņi jau runā un raksta latviešu valodā, lai gan valsts pagaidām neprasa, lai ukraiņi runātu vai rakstītu valsts valodā.
Ukraiņu ārsti man teica, ka jūs palīdzējāt viņiem atrast dzīvesvietu...
– Jā, tā ir, un mēs ukraiņu mediķiem, tāpat kā jebkuram vietējam jaunatnācējam, ne tikai palīdzam sameklēt dzīvokļus, bet arī piešķīrām 300 eiro mēnesī no slimnīcas budžeta, lai viņi varētu samaksāt īres maksu. Paldies vietējiem uzņēmējiem, kuri īsā laikā izpirka un saremontēja vairākus tukšos dzīvokļus un izīrēja tos ukraiņiem! Tas ir milzīgs atbalsts slimnīcai, jo vienā brīdī dzīvokļu īstenībā pietrūka, piedāvājumam neatbilstot pieprasījumam, jau nerunājot par kvalitāti.
Tomēr laikam lielākā palīdzība ukraiņiem bija mūsu kolēģu morālais atbalsts. Es pats pirmos mēnešus biju juties vairāk kā psihologs, stāstīju, ka Daugavpils un daugavpilieši atbalstīs un palīdzēs viņiem, nevis ienīdīs. Tie, kas runāja par šo naidu interneta vidē, tie gribēja sanaidot vietējo sabiedrību. Tagad viss ir perfekti, ukraiņi ir sapratuši, ka viņiem uzticas, bet vietējie iedzīvotāji redz, ka ukraiņi grib un prot ārstēt viņus.
Vai ukraiņu mediķi strādā arī citās Latgales slimnīcās?
– Jā, viņi strādā arī Rēzeknes slimnīcā, Krāslavas un Preiļu slimnīcās. Piedāvāju arī Aleksandram Jevtušokam (Krāslavas slimnīcas vadītājam – E.T.J.) ukraiņu jauno mediķu pāri, sieva ir terapeite, bet vīrs – reanimatologs-anesteziologs.
Tagad es saprotu, ka, ja Daugavpils un citas Latgales slimnīcas neuzņemtu Ukrainas mediķus, viņi būtu spiesti atgriezties Ukrainā, kur joprojām civiliedzīvotājiem nav droši palikt. Diemžēl ne jau visas Latvijas ārstniecības iestādes grib ukraiņu kolēģus pieņemt darbā (iemesli ir dažādi, viens no tiem – valsts valodas nezināšana). Pie mums strādā ukraiņu daktere, kurai pirms tam citā slimnīcā bija uzticēts apkopējas darbs. Es viņai teicu, lai brauc strādāt uz mūsu slimnīcu par dakteri, un viņa šobrīd palīdz pacientiem jau kā ārste. Manuprāt, ja mediķis ir izglītots profesionālis un ar pieredzi, tad viņam ir jāuzticas.
Ko ukraiņu mediķi darīs tad, kad Ukraina uzvarēs karā?
– Ukraiņu mediķiem patīk Daugavpils, Latvija, un es pieļauju, ka visi, kas strādā mūsu slimnīcā, paliks šeit uz visiem laikiem.
Ukraiņu mediķu stāsti
Vera: “Es atbraucu uz Daugavpili pati pirmā, un, ieraudzījusi internetā Māra sludinājumu par ekskursiju pilsētā, lūdzu viņam organizēt šādu ekskursiju slimnīcā. Jau nākamajā dienā satikos ar Grigoriju Semjonovu. Viņš mani sagaidīja pie durvīm, ieveda kabinetā, piedāvāja kafiju un sarunā uzsvēra vairākus iemeslus, kāpēc man būtu jāstrādā Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Viņš sakārtoja manu dokumentāciju. Vēlāk Semjonova tālruņa numuru iedevu draudzenei Larisai, arī mediķei.
Larisa: “Kad piezvanīju Semjonovam, viņš man teica – es jūs gaidu, brauciet, bet, lai netērētu laiku veltīgi, atsūtiet man dokumentus WhatsApp (pa tālruni – E.T.J.), atbraucu, un jau divās dienās bija noformēti visi dokumenti. Tad es zvanīju draudzenei Jelenai (arī viņa ir mediķe), lai brauc pie Semjonova.”
Jeļena: “Es zināju, ka manas draudzenes Vera un Larisa jau atradušas darbu Daugavpilī, tomēr vispirms aizbraucu uz Rīgu. Taču Larisa zvanīja bieži un teica, lai braucu uz Daugavpili. Es tomēr piezvanīju Semjonova kungam, arī viņš mudināja braukt uz Daugavpili. Es pastāstīju, ka atbraukšu sestdienā un ka pirms tam gribu apskatīt slimnīcu. Ukrainā sestdiena ir darba diena, bet Latvijā – brīvdiena, tomēr G. Semjonovs tajā sestdienā sagaidīja mani, parādīja slimnīcu un es aizbraucu, solot, ka padomāšu par darba piedāvājumu. Taču piezvanīju viņam jau tās pašas dienas vakarā un teicu, ka strādāšu slimnīcā.”
Foto
Grigorijs Semjonovs: “Tagad es saprotu, ka, ja mēs savā slimnīcā neuzņemtu Ukrainas mediķus, viņi būtu spiesti atgriezties Ukrainā, kur joprojām civiliedzīvotājiem nav droši palikt”
Egitas Terēzes Jonānes teksts