24. februārī, dienā, kad apritēja gads kopš Krievijas nežēlīgā pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, Preiļu novada domē tika pasniegti Pateicības raksti tiem novada cilvēkiem, kas snieguši atbalstu un ar savu brīvprātīgo darbu palīdzējuši gan kara bēgļiem, kuri patvērumu raduši Preiļu novadā, gan ukraiņu aizstāvjiem viņu dzimtenē.
Viens no šiem cilvēkiem ir arī Tatjana Lāce, tāpēc aicinājām viņu dalīties savās sajūtās un pārdomās.
Pastāstiet nedaudz par sevi.
– Esmu pasākumu, koncertu vadītāja, organizētāja nu jau gandrīz 10 gadus. Man ir divas brīnišķīgas meitas Melānija, kura mācās Preiļu 1. pamatskolā un Jana – Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijā. Uzskatu sevi gan par latvieti, gan par ukrainieti. Ja man jautātu, kura tautība tomēr tuvāka, es liktu vienādības zīmi.
Uz dzīvi Latvijā mēs pārbraucām 1986. gadā. Pirms tam dzīvojām Karpatos, Aizkarpatu apgabalā Mižgorje. Man bija tikai 4 gadiņi, kad atbraucu dzīvot uz Latviju, tāpēc lielākā dzīves daļa pavadīta šeit. Neskatoties uz to, es brīvi runāju arī ukraiņu valodā, par ko man jāpateicas mammai, jo tieši viņa iemācīja mani runāt arī dzimtajā valodā!
Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka Ukrainā ir sācies karš?
– Kopš 2022. gada 24. februāra Krievija ir iebrukusi Ukrainā, brutāli un nepamatoti.
Atceros, ka pirmo ziņu par Krievijas iebrukumu Ukrainā izlasīju Delfos. Uzreiz sāku meklēt informāciju citos sociālajos tīklos, man negribējās ticēt… 2022. gads – vai tiešām kas tāds ir iespējams.
Sākumā īsti nesapratu, kas notiek, no kuras puses ir iebrukums, cik nopietni šo visu uztvert. Pēc kāda laika sapratu, ka patiešām ir sācies karš. Sajūtas bija briesmīgas, galvā šaudījās domas, kā palīdzēt savējiem Karpatos. Uzreiz sazvanījāmies ar tēti, pārējiem radiem. Nepārtraukti klausījos TV ziņas gan Latvijas kanālos, gan Ukrainas televīzijā. Skati, ko nācās redzēt, nespēja atstāt mani vienaldzīgu. Pirmie mēneši bija ļoti drausmīgi, raudāju katru dienu. Es domāju, ka neviens cilvēks nespētu palikt vienaldzīgs, redzot tos briesmīgos skatus, kas bija redzami sociālajos tīklos, TV ekrānos, arī pašu cilvēku sūtītie video no izpostītās Ukrainas.
Lai arī cik skumji skan, ir cilvēki, kas joprojām slavina Putinu. Arī manā paziņu lokā bija šādi cilvēki. Protams, esmu izdarījusi secinājumus un nevēlos ar šādiem cilvēkiem vairs kontaktēties. Man tas nav pieņemami!
Šobrīd Krievija ir zaudējusi vairāk nekā 150 tūkstošus karavīru. Tieši tāpat tūkstošos ir mērāmi bojā gājušie ukraiņu civiliedzīvotāji. Esmu pateicīga katram karavīram, kurš aizstāv Ukrainas zemi un līdz ar to neļauj agresoram doties tālāk.
Ukrainā jums noteikti ir ne tikai radinieki, bet arī draugi, paziņas, zinu, ka organizējāt ceļojumus uz savu dzimto pusi.
– Jā, ir paziņas, draugi no citiem apgabaliem, arī no karadarbības zonas. Kad sākās karš, mēs sazinājāmies katru dienu. Kādā rītā man likās, ka ziņu no draugiem vairs nesaņemšu, jo mūsu sarakste beidzās ar šādiem vārdiem: “Viss, tās ir beigas – pagalmā iebraucis krievu tanks” un viņi esot mājas pagrabā. Tas bija briesmīgi. Viņiem toreiz paveicās, visi palika dzīvi. Un šādu ziņu bija daudz.
Mans tētis, tantes, onkuļi, māsīcas, brālēni – visi viņi dzīvo Karpatos, tāpēc tur biju diezgan bieži, līdz brīdim, kamēr nesākās kovids un pēc tam karš. Visu šo gadu, paldies Dievam, tieši Karpatos nebija jūtama karadarbība. Bet ļoti daudzi ir aizbraukuši karot, aizstāvēt savu zemi. Arī manā paziņu lokā ir tādi karavīri, kuri diemžēl vairs nav starp mums.
Karpatos ir ļoti skaisti, daudz iespēju atpūsties, relaksēties un arī ārstēties, jo tur ir arī pietiekami daudz sanatoriju. Tad nu man radās doma – kāpēc gan neparādīt šo skaistumu pārējiem! Tā sākās mani ceļojumi uz Karpatiem. Braucēju bija gana daudz – gan no tuvākām, gan arī tālākām pilsētām, piemēram, Rīgas.
Ceļojumā cenšos parādīt skaisto, krāšņo ukraiņu dzīvi, izjust tautiskās tradīcijas ukraiņu vakaros, ar nacionālajām dziesmām, dejām, ēdieniem. Noteikti apmeklējam termālos baseinus, dodamies kalnos gan ar pacēlājiem, gan kājām, dodamies izbraucienos ar kvadracikliem, apmeklējam siera ražotnes, viesojamies pie Karpatu lāčiem un vilkiem. Apciemojam arī bifeļu audzētavu, degustējam bifeļu pienu, sieru, pankūkas. Izbaudām kalnu svaigo gaisu, dzeram dabīgos minerālūdeņus un relaksējamies.
Pastāstiet, kad sapratāt, ka vajag palīdzēt, un kā palīdzēt. Kas ir tas, ko esat darījusi, kā iesaistījusies?
– Par to, ka vajag palīdzēt, sāku domāt no pirmās kara dienas jo sapratu, ka palīdzība būs nepieciešama un daudz! Sāku domāt par to, ka varētu lūgt palīdzību cilvēkiem saziedot drēbes, apavus, sveces, segas utt. Bija jānoorganizē pirmās nepieciešamības preces. Cilvēki sāka zvanīt, jautāt, kur varētu vest mantas. Bija ātri jāizdomā vieta, kur šīs saziedotās mantas uzglabāt, sašķirot, sapakot. Milzīgs paldies jāsaka Līvānu 1. vidusskolas direktoram Gatim Pastaram, kurš darbojās Līvānos, un Armandam, Diānai un Simonai Klūgām, kas darbojās Jēkabpilī. Kopīgiem spēkiem mēs paveicām milzīgu darbu. Paldies Preiļu novada domes priekšsēdētājam Ārijam Vucānam. Cilvēki tiešām bija saziedojuši daudz. Visas saziedotās mantas tika atvestas uz Preiļiem, kur tika rūpīgi sapakotas, sašķirotas, lai mērotu tālāko ceļu uz Ukrainu. Paldies katram, kas nepalika vienaldzīgi un bija ieradušies palīdzēt! Ļoti aizkustināja bērnu zīmējumi, kas bija sazīmēti gan uz kastēm, gan vienkārši pielīmēti. Jutu siltumu, rūpes un raizes. Arī tad, kad cilvēki nesa mantas, neiztikām bez asarām. Atceros, ka viena sieviete atnesa drēbītes jaundzimušam bērniņam un raudot teica, lai Dieviņš sargā visus bērniņus, ka arī viņa nevarēja palikt vienaldzīga. Visas šīs mantas tika aizvestas uz Preiļu sadraudzības pilsētu Ņižinu.
Paldies arī Preiļu un Jēkabpils iedzīvotājiem, kuri ziedoja naudu. Šie līdzekļi tika nosūtīti uz Čerņigovas apgabalu.
Tikos un iespēju robežās palīdzēju arī ukraiņu cilvēkiem, kuri bija un šobrīd ir apmetušies Preiļos.
Šobrīd organizēju piecus labdarības koncertus – 10. martā Jēkabpilī, Krustpils KC, 11. martā Rēzeknē, Nacionālo Biedrību KC, 17. martā Dagdas KC, 18. martā Daugavpilī, Augšdaugavas KC “Vārpa” un 19. martā Aglonas KC. Koncertos uzstāsies Andrejs Kravčenko – mākslinieks no Kijivas, kurš sacerējis arī šī brīža hitu “Deti voini”, kā arī daudzas citas fantastiskas dziesmas. Gaidīsim katru no jums koncertos! Paldies visiem KC vadītājiem, direktoriem, kuri mūs ir uzņēmuši, atbalstījuši. Kopā mēs varam paveikt daudz, ir tikai jāatbalsta!
Nupat bijāt viena no tiem, kas saņēma Preiļu novada pašvaldības Pateicību par atbalstu un brīvprātīgo darbu. Ko jums nozīmē šī atzinība?
– Ja krievu karaspēks neapstāsies un dosies iekarot citas zemes, domāju, nevienam nejautās, kas esi, – krievs, latvietis vai ukrainis. Diemžēl cilvēki atsakās to saprast. Paldies visiem – gan tiem, kuri saņēma Atzinības rakstus, gan arī visiem pārējiem, kuri ziedoja! Protams, katrs jūt gandarījumu par paveikto darbu, kad tas tiek novērtēts, bet šajā gadījumā, kā jau minēju, – tas bija pašsaprotami, ka ir jāpalīdz.
Kā, jūsuprāt, mēs katrs varam atbalstīt ukraiņus?
– Es aicinu visus būt iejūtīgiem un saprotošiem. Ir grūti iedomāties, cik morāli nospiesti ir šie cilvēki. Viņi mierīgi dzīvoja savu ierasto dzīvi. Strādāja, bērni gāja skolā, bērnudārzā… Un tad vienā dienā viņi palika pilnīgi bez nekā. Zaudēja visu, kas viņiem bija. Tāpēc pat mazumiņš, ko mēs katrs varam dot, ir ļoti noderīgs.
Ko varētu teikt tiem, kuri uz notiekošo raugās ar skepsi vai no sava skatupunkta?
– Ir daļa cilvēku, kuri atbalsta Putinu, tomēr savas domas patur pie sevis, bet ir daļa cilvēku, kuri publiski demonstrē patiku pret visu notiekošo. Nožēlojami! Man nav pieņemama šāda cilvēku nostāja. Katrā tautībā ir savi “varoņi”, galvenais ir pašam palikt cilvēcīgam, iejūtīgam, saprotošam. Ja cilvēks ir spējīgs sociālajos tīklos pasmieties un uzlikt smejošu smaidiņu bildei, kurā redzami nogalināti cilvēki, bērni, sievietes, tad man gribas jautāt, kas šādiem “varoņiem” darās galvā? Kas viņus ir audzinājis? Pārsvarā tie ir krievvalodīgie cilvēki.
Krievija iebruka Ukrainā un ar to viss ir pateikts! Ukraina uzvarēs, un es tam ticu!
Varoņiem slava! Lai mums visiem mierīgas debesis!
Janas Skrivļas-Čeveres teksts, foto no Tatjanas Lāces personīgā arhīva