24. februārī apritēja gads kopš Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā, kas izpostījis tik daudzu ukraiņu dzīves, sapņus, nākotni. No rīta pamosties un vairs nezināt, kas tevi sagaida, vien apjausma, ka ir briesmas un jāglābjas, ir šausmīga realitāte. Šis gads nav bijis viegls – ne karā cietušajiem ukraiņiem, ne līdzcilvēkiem, kas ir darījuši visu iespējamo, lai palīdzētu viņiem izturēt šo grūto laiku.
Gads ir aizritējis strauji, un, pieminot kara gadadienu, pasaulē un arī Latvijā 24. februārī tika rīkoti dažādi pasākumi, lai vienotos ar ukraiņu tautu un atgādinātu, ka viņi šajā cīņā nav vieni. Šajā dienā Rēzeknes Festivāla parkā notika Rēzeknes novada pašvaldības organizēts koncerts Ukrainas atbalstam, savukārt pirms koncerta ikvienam bija iespēja piedalīties UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla “Stāstu bibliotēkas” pasākumā “Ar Ukrainu sirdī. Dzīve turpinās…”, kas notika Rēzeknes Centrālajā bibliotēkā.
***
Pasākumā kā pirmā savā pieredzes stāstā dalījās brīvprātīgā DIĀNA SELECKA, kas ikdienā ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas dabas izglītības darba speciāliste. Viņa atcerējās 24. februāri, kas ir viņas vārda diena, pirms gada, atklājot, kā, uzzinot, ka sācies karš, savu balto svētku blūzi nomainījusi pret melno un tad devusies uz darbu. “Kā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju arī es apmēram mēnesi varēju tikai runāt un domāt par šo karu. Noteikti visi esat pamanījuši, kādi “kari” pašā kara sākumā notika sociālajos tīklos un kādi “kari” turpinās joprojām. Pirmo mēnesi cīnījos ar šiem troļļiem, atspēkojot informāciju, kas tika pasniegta. Pašā kara sākumā dezinformācija Rēzeknē bija drausmīga,” stāsta Diāna.
Interneta vidē mēdza parādīties ukraiņus nomelnojuši paziņojumi, piemēram, vēstot, ka Rēzeknē ukraiņi restorānā (vai kafejnīcā) piekāvuši apsargu. Kad Diāna šī stāsta patiesumu centās pārbaudīt, noskaidrojās, ka šāda veida incidents nemaz nav noticis. “Lūk, šāds bija informatīvais fons, un, kad martā ukraiņi sāka ierasties Rēzeknē, man patiešām bija bail, kā viņus te sagaidīs. Pirmajiem, kas te ieradās, teicu – esiet uzmanīgi. Mēs ļoti gribam jums palīdzēt, bet uztraucos, ka daļa sabiedrības ir ne pārāk labi noskaņota,” atceras Diāna, uzsverot, ka Rēzeknē ir vairākas WhatsApp un Facebook domubiedru grupas, kurās ir gan sociālie darbinieki, gan pašvaldību pārstāvji, gan brīvprātīgie, kuri dara visu iespējamo, lai palīdzētu ukraiņiem.
Diānas iniciēti, Latgales vēstniecībā GORS notika arī īpaši multfilmu seansi ukraiņu valodā ukraiņu bērniem. “Oktobrī bija pirmais seanss par maksu, novembrī otrais – par maksu, decembrī, pateicoties labdarības organizācijai “SOS bērnu ciemati Latvijā”, ukraiņi kino jau varēja skatīties bez maksas. Arī janvārī kino seanss bija bez maksas, 162 cilvēki abas reizes apmeklēja šo seansu,” stāsta Diāna.
Arī strādājot Dabas aizsardzības pārvaldē, Diāna īsteno dažādas izzinošas aktivitātes, kurās iesaista ukraiņu bērnus. Šādi ar dabas tematiku saistīti pasākumi notikuši jau seši – Lielā talka Adamovas muižā, pārgājiens, kurā devās Rāznas nacionālā parka jaunie reindžeri kopā ar ukraiņu draugiem, izglītojošs pasākums par Latvijas dabu, invazīvās sugas – puķu spriganes – ravēšana Beitānu pilskalnā, Ukrainas bērnu viesošanās Rāznas Nacionālā parka Dabas centrā, izziņas pārgājiens Rēzeknē, pētot 2022. gada dzīvotni – pilsētu.
Sarunas laikā Diāna uzsver, ka mums līdzās dzīvo daudz atsaucīgu cilvēku, kas iesaistās atbalsta sniegšanā, lai palīdzētu ukraiņiem iejusties viņu jaunajās mājās.
***
Brīvprātīgā SILVIJA BARKĀNE, kura ir pensionēta skolotāja, dalījās savā pieredzes stāstā, palīdzot Ukrainas bēgļiem. Silvija dzīvo Bērzgales pagasta Meirānos, kur atrodas arī brīvdienu māja “Žubītes”, kurā patvērumu raduši ukraiņi. Atsaucoties viesu mājas īpašnieka Daiņa Sveces aicinājumam palīdzēt, Silvija piekrita iesaistīties, un jau 23. martā “Žubītes” varēja uzņemt pirmos cilvēkus. Pirmie atbraucēji bijuši Kolesniku ģimene, kuri arī tagad dzīvo “Žubītēs”.
Silvija atklāj, ka ukraiņi arī šodien tik dzīvi stāsta par savu piedzīvo, atklājot, kāda bijusi neziņa par nākotni, šausmas, izmisums. Iebraucot Latvijā, neesot bijis nojausmas, kā te būs, braucot pa nepazīstamu ceļu, kas sašaurinājies, kļūstot arvien mazāks un ievedot krūmainā apvidū, bailes mijušās ar tumsu, drēgniem un slapjiem laikapstākļiem. Vien tajā brīdī, kad ieraudzījuši Latvijas un Ukrainas karogus, sapratuši, ka beidzot esot drošībā. “Pēc nedēļas ieradās otra ģimene. Cilvēki pārguruši, bet aizgūtnēm stāsta, kā bijis, kādas šausmas piedzīvotas,” stāsta Silvija, atceroties, ka esot arī pati braukusi uz robežu sagaidīt atbraukušos ukraiņus. “Aizbraucu uz robežu, gaidu, nāk cilvēki ar divām somām, apkampāmies klusējot,” aizlūstot balsij, stāsta Silvija, piebilstot, ka tādu mirkli nevar mierīgi izstāstīt.
“Cilvēki ierodas naktī, viņiem taču ēst arī kaut ko vajag, Kas mums bija, to arī devām. Sacepām desas, kartupeļus, pašu vienkāršāko, stiepām no mājām visu, kas ir, ¬– pēdējo tēju, pēdējo cukuru. Otrā rītā mūsu Rasmiņa (Bērzgales ēdnīcas vadītāja Rasma Ģērmane – I.K.-M.) bija klāt ar saviem kastroļiem. Valsts sniegtais atbalsts ukraiņu izmitināšanai bija paredzēts trīs mēnešiem, bet beidzās ātrāk. Cilvēki satraukušies, ko tālāk darīt, cik ilgi te var dzīvot. Dainis saka – dzīvojiet, neuztraucieties,” atceras Silvija. “Atbraukušie stāsta par tām pirmajām šausmām, saprotot, ka sācies karš, tāpat dalās savos pārdzīvojumos, šķērsojot divas robežas, tai skaitā Krievijas. Visi cilvēki bija pārsaluši, pārmocījušies, bet viņi neraudāja. Apbrīnoju to, kā mierīgi stāstīja savus stāstus. It kā bezcerība, bet arī ne panika. Viņi bija laimīgi, ka paši ir dzīvi.”
Silvija atklāj, ka viesu mājā ieradušies dažādu profesiju pārstāvji, jo karš nav žēlojis nevienu. Bet visi bija gatavi palīdzēt, iesaistīties ikdienas darbos. Kopā tika svinēti dažādi svētki – Lieldienas ar olu krāsošanu, Līgo svētki, kuros tika dziedātas dziesmas gan latviešu, gan ukraiņu valodā. Tā kā Silvija ir pensionēta zīmēšanas skolotāja, vasarā, piedaloties viņas divām mazmeitām, tika īstenota zīmēšanas nometne ukraiņu bērniem. Nometne darbojās mēnesi, bet Annas dienā, kas ir svētku diena, Bērzgalē tika sarīkota radošo darbu izstāde.
“Šajā laikā “Žubītēs” ir pabijuši apmēram 210 cilvēki. Kad beidzās valsts finansējums, bija viesu mājas, kas vairs neuzņēma ukraiņus, bet Dainis atļāva te dzīvot tik ilgi, cik viņiem nepieciešams. Šajā vasarā “Žubītes” nedarbojās kā viesu māja, jo dzīvoja ukraiņi, turklāt bez maksas, par īri nemaksājot. Viņi ir jau draugi, gluži kā ģimene, ar kuriem kopā tik daudz svētku svinēts,” stāsta Silvija. Viņa atceras arī kādu stāstu, kad ukraiņi ieradās ar pavisam vecu suni, ko, izrādās, bēgot prom no kara, bija nozaguši savam kaimiņam – dzērājam, kas dzīvnieku būtu nomērdējis badā. “Viņi to suni vilka pāri divām robežām. Suns vecs, tikko kājas velk, bet te sunītis atkopās. Katru nedēļu pie vetārsta veda, tad sunītim jātaisa operācija, ved viņu uz Daugavpili,” stāsta Silvija, atceroties, ka tad, kad sunīte Bagira nomirusi, saimniece tā pārdzīvojusi, ka nevarējusi no mājas iziet. “Ukraiņi ir sirsnīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Varu stāstīt bezgalīgi par katru no viņiem,” piebilst Silvija.
***
Ukrainiete SVETLANA kādu laiku strādāja Rēzeknes Kultūras namā, bet no oktobra ir pievienojusies Rēzeknes Centrālās bibliotēkas (RCB) tehniskā personāla komandai. Kā uzsver RCB direktore Ruta Suseja, tad ukraiņi ir ļoti apzinīgi un darbu mīloši. “Mums ir prieks, ka Svetlana ir pie mums, mēs varam bagātināties no viņas kultūras, viņas stāstiem,” saka R. Suseja.
Svetlana ir no Harkivas apgabala, un, kā pati stāsta, tad viņas dzīvesstāsts ir gluži tāds pat kā daudziem citiem ukraiņiem, kuru dzīves vienā mirklī tika izpostītas un bija jāpamet dzimtās mājas, darbs, dodoties pretī nezināmajam. Sākoties karam, neesot bijis skaidrs, kā rīkoties tālāk, bijusi cerība, ka karš nebūs ilgs, tomēr mēnesi nodzīvojot okupētajā teritorijā bez gaismas, bez gāzes, bez interneta, neko nezinot, kas īsti notiek, nolēmuši pamest mājas. Nonākot Krievijā, saprata, ka tur nevēlas uzkavēties, tā kā Latvija bija tuvākā valsts, tad nolēma braukt uz to. “Bija auksti, stāvot uz robežas, bērni raud, ēst nav ko. Kā murgs. Iebraucot Latvijas Republikā, pilnīgi jutām, ka mums grib palīdzēt. Lūdzām, kur pārnakšņot, uzzinājām, ka ir tāda Rēzekne. Pirms tam par tādu Latvijas pilsētu nebiju dzirdējusi,” stāsta Svetlana, kura kādreiz ekskursijas laikā bija viesojusies Jūrmalā.
“Rēzekne ir ļoti skaista pilsēta. Latvijā ir ļoti skaista daba, zaļā krāsa pie jums ir citādāka nekā pie mums. Puķes spilgtākas. Labsirdīgi cilvēki. Bijām veikalā, izrādījās, ka te mūs saprot, jo cilvēki runā krievu valodā,” pirmos iespaidus atceras Svetlana, atklājot, ka sākumā neesot domājuši palikt Rēzeknē, bet pilsēta esot iepatikusies. Un, re, nu jau gads, kopš dzīve savu gaitu rit šajā Latgales pilsētā, un, kā atzīst Svetlana, mazliet bail, kā būs atgriezties un dzīvot Harkivā, kur viss ir izmainījies un sen jau vairs nav tā, kā bija pirms kara.
“Gribu pateikties visiem latviešiem, visiem, kas nav vienaldzīgi. Es jūtu, ka jūs katrs pārdzīvojat par mums, paldies par jūsu palīdzību, tā ir nenovērtējama,” saka Svetlana.
***
Klausoties abu brīvprātīgo – Diānas Seleckas un Silvijas Barkānes –, kuras aktīvi iesaistījušās palīdzības sniegšanā (un palīdz arī tagad) ukraiņiem, un ukrainietes Svetlanas, kas ar ģimeni patvērumu radusi Rēzeknē, stāstos, aizritēja gandrīz divas stundas, bet laiks paskrēja nemanot. Emocionālie stāsti katram klausītājam lika aizdomāties par savām dzīves vērtībām un to, cik svarīga loma ir mieram, brīvībai, iespējai dzīvot savā zemē. Cik svarīgi ir būt kopā un palīdzēt līdzcilvēkiem viņu nelaimē.