Interesanti, ka vienmēr tieku aicināta uz Dzejas dienām, lai gan man nav izdota neviena dzejas grāmata. Pati sevi uzskatu par prozas rakstnieci. Esmu uzrakstījusi piecu grāmatu ciklu “Lielā dzīve caur bērnības brillītēm”, apjomīgu dokumentālu darbu “Mežu vidū, Ogres līčos”, un trīs mani stāsti ir iekļauti kopkrājumā “Satikties ar vakardienu”. Tomēr rakstu arī dzejoļus. Necepu gan tos kā pankūkas. Mani dzejoļi šad un tad pieklauvē pie dvēseles radošās krātuves durtiņām un lūdz, lai laiž ārā. Tas ir tas brīdis, kad tie tiek ieklikšķināti datorā. Melnie burti uz baltās lapas rindo manas tā brīža emocijas. Ar tām labprāt dalos – dzejas vakaros, sociālajos tīklos, literārajās grupās. Var sacīt, ka rakstīšana ir vienkārši aizraujošs hobijs.
Arī man, tāpat kā citiem rakstniekiem, tikšanās reizēs jāatbild uz populāro jautājumu: kā sākāt rakstīt? Vispirms es sāku lasīt. Daudz un aizrautīgi. Gan bērnu, gan pieaugušo grāmatas. Piecu gadu vecumā to darīju raiti un, sākot iet skolā, jau biju pieveikusi pat Viļa Lāča “Uz jauno krastu”. Dīvaini, bet man tā grāmata ļoti patika, lasījās viegli, notikumi šķita aizraujoši, lai gan romāns bija domāts pieaugušajiem. Kādā reizē man ienāca prātā izrakstīt no grāmatām teikumus, kuri man ļoti patīk. Tā arī darīju. Tad nolēmu izrakstīto klasificēt – teikumi par dabu, teikumi, kur aprakstīts varoņu izskats, teikumi, kur aprakstīts ēku vai istabu izskats… Vēl pēc kāda laika atklāju, ka grāmatās ir daudz ne pārāk bieži ikdienā lietotu vārdu. Sāku kladē izrakstīt arī tos. Tā kādā dienā iedomājos, ka arī es varētu kaut ko uzrakstīt. Mani pirmie rakstu darbi nebija dzejoļi. Tie bija mazi stāstiņi, kuros puķe, koks, akmentiņš, celms vai vēl kāds cits objekts tapa dzīvs un redzēja, domāja, juta. Tas bija kaut kas līdzīgs pasakai. Pirmo dzejoli uzrakstīju, kad mācījos 6. klasē, un to publicēja laikrakstā “Pionieris”.
Ir bijuši laika periodi, kad neesmu rakstījusi neko. Tā gadās. Ir bijis arī krietni daudz gadu, kad esmu bijusi ārštata korespondente reģionālajā avīzē, man bijušas publikācijas 70. un 80. gadu republikas nozīmes laikrakstos. Nopietni pievērsos lielāka formāta darbiem 2003. gadā.
Tikšanās reizēs kāds mēdz uzdot jautājumu par manu uzvārdu. Parasti cilvēku uzmanību piesaista divi fakti – sakritība ar labi zināmā “hakera NEO” uzvārdu un latgaliskā galotne, kas varētu liecināt par to, ka nāku no Zilo ezeru zemes. Patiesība ir prozaiska – Ilmārs Poikāns nav mans radinieks, bet latgaliešu uzvārdu esmu mantojusi no sava vīra, kurš dzimis un audzis Ezerniekos. Līdz ar to esmu ieguvusi lielu radu pulku Ludzā, Kārsavā un tajos pašos Ezerniekos.
Agrāk neizlaidām nevienus radu svētkus Latgales pusē. Mani fascinēja latgaliešu atvērtība, patiesums un sulīgā valoda. Man patika, ka radi manā klātbūtnē runāja savā valodā un atklājuši, ka es tos pavisam labi saprotu, dāvāja man to prieku tapt uzrunātai vienmēr latgaliski. Man viegli “pielīp” valodas. Varu runāt krieviski, angliski, vāciski. Labi saprotu poļu, ukraiņu, baltkrievu valodu. Man tiešām nesagādāja grūtības parunāt arī latgaliešu mēlē, un ar to es mēdzu dažkārt pārsteigt vīra brālēnus, māsīcas, tantes un onkuļus. Tas bija jautri un sirsnīgi, lai arī, protams, mēdzu kļūdīties, jo daudzās brīnišķīgās latgaliešu valodas izloksnes nepārvaldīju. Vienā lietā es saviem Latgales radiem līdzi neturēju, tas nu jāatzīst. Tā bija šmakovka. Es pat necentos izmēģināt savas spējas, jo biju droša par bēdīgām sekām. Man par to ir uzrakstīts viens stāsts ar nosaukumu “Sālsmaize”.
Esmu īsta vidzemniece, dzimusi Meņģeles pagastā, Ogres novadā. Ir gadījies dzīvot Rīgā, ir pavadīti daudzi gadi aiz okeāna – vietā, ko sauc par Vecajiem Rietumiem. Tagad esmu atpakaļ Latvijā, savā pagastā, savā mājā. Atziņa – vienīgā vieta, kur jūtos patiesi labi. Esmu sapratusi, cik daudz man nozīmē sniega kupena, pavasara pirmais asns zem virtuves loga, pirmā pavasara putna čivināšana, koku pelēkie stumbri, bērzu neatkārtojamais zaļums un vietējie cilvēki – ar visiem saviem niķiem un stiķiem.
(S. Poikānes dzejoļus latgaliskoja Maruta Latkovska.)
Tikšonuos
Satyku šudiņ Bierneibu sovu.
Nūbruoztu celi, peidamuos smylguos,
Jei guoja pa zīdūšu, napļautu pļovu,
Naruotnai vārdamuos dabasūs zylūs...
Dūd rūku maņ, draudzineit,
Bierneiba muna!
Daudz grybu Tev izstuosteit –
Nūtics tok gona...
Rūkuos sasagivušs mes ejam,
Pa ceļu, par tyltu
I laimeigys smejam –
Daudz myusim ir atmiņu syltu...
– A kur tuos prīdeitis mozuos? –
es Bierneibā verūs.
– Par mežu seņ izaugušys!
Vysi mes augam.
- Ak, taisneiba gon, augam...
Nasamaini viņ Tu,
Bierneiba muna.
Koč bīžuok Tevi es satyktu!
***
..Es sovus godus nanasu kai nostu,
Kai zalta gryudus sīkā beru jūs.
Viņ šaļtim saskumstu – voi muociešu
Tī sātū pīredzi es bārnim tuoļuok dūt...
Es sovus godus turu augstā gūdā,
Tys garai kruotais munys dzeivis pyurs.
Lai vysu izsvaida, lai solti vieji lūžņoj,
Tys dzeivis guojums muns, koč ari bejs jis syurs.
Es sovus godus prīcys zeimem rokstu.
Tei gruomota nav biedeiga, ak nā!
Tei ir tei dzeive, reizem naparosta,
Bet kotram vīneiguo iz pasauļa..
Syltais palākums
Nav munā zemē viersūtņu augstu,
Deļtuo es dzīžu nu pīkaļneišu.
Pakuopu augšuok, līku iz ocu dalnu
I verūs vokora dzīsnā...
Vadmolys palākums alkšņu stymbynūs
Syltai kai babenis dečeits apsadz.
Cybuļūs kruosuots dzejis bryunums
Ir prīdis kūkam, kur kuplastei sāta...
Upe tak ceista kai tautu meita,
Lieneiga, kauneiga, gleita.
Nav juovalk jai ni puču, ni kruoču kleita,
Latvīšam pīstuov mīra i klusuma sveita...
Saule sēd plykajā bārza zorā
I stroda dzīsmeitēs klausuos.
Putyns ir pījimts zīdūņa korā,
Tai pavasars trikmīni taisa...
Koč kur jau ir kolni i kruočaini strauti,
I zemis, kur eikalipts dabasūs slīnās,
Ir smiļšu vaļnūs dabasi skauti
I palmys, kur mierkači daņčūs laižās...
Kod pīkiustu šaļtim nu pasauļa spylgtuo,
Pruots tod maļavoj Latvejis kruosys.
Niu apjam mani palākums syltais,
I klausūs es vosorys leita lasēs...
Sarmeite Poikāne
Aileitis rudineigā skonā (skaņā)
– Vasareņ, par gordū ūgu
Dūdu es tev zalta pūgu.
Aiztaisi niu tagad gleiši
Sovu zaļū mieteleiti! –
Rudiņs soka, draiski smejūt,
I prosa saulis puči dejuot...
Slaidū zīdu meili apskuovs,
Rudiņs golvu līkt jai atļuovs.
Malnys sāklu skrūpstys sabierst
Rudiņam iz placa. Zīds niu izierst...
Vasareņa paklauseigi
Aizmat zaļū mieteleiti.
– Lai tok rudiņs pastruodoj,
Īšu es niu atsapyust... –
Muorteņrūzi īsprauž motūs,
Poša sāstās vieja rotūs,
Pamaun rudiņam ar rūku.
Vieja zyrgi apsvīž lūku
Rudiņs kruosu pylnom kļovom,
Aizauļoj tod puori pļovom.
Raibais lopu leits niu lejās,
– Tys maņ pateik, – rudiņs smejās...