Ainis Noviks daudziem droši vien labi zināms kā gliemežu saimnieks Preiļu pusē. Sākoties Krievijas karam Ukrainā, viņš viens no pirmajiem savas saimniecības pagalmā pacēla Ukrainas karogu kā atbalsta žestu. Ainis ir viens no tiem uzņēmējiem, kas labprāt piedāvāja darbu ukraiņiem, kas patvērumu meklējuši Latvijā, Preiļu novadā, ir aktīvi atbalstījis un turpina atbalstīt dažādas labdarības akcijas, tāpēc aicinājām viņu dalīties savā pieredzē un pārdomās.
Kādas bija sajūtas, uzzinot, ka ir sācies karš?
– Sajūtas bija nenormālas. Man nākamajā dienā bija jābrauc uz Rīgu, un man mašīnā ir disks ar dažādu jautru mūziku, kas ir arī krievu valodā. Ieslēdzot to, iekšā burtiski vārījās, vairs neklausos to.
Jau pirmajā dienā piezvanīju Mārim Rumakam, kurš Feimaņos karogus taisa, saku – man vajag ukraiņu karogu, ātri. Uz vietas viņam karoga nebija, bet trīs dienās bija gatavs, un biju viens no pirmajiem, kas to izkāra. Bildi arī ieliku savā Facebook profilā ar tādu kā gandrīz dzejoli – “Karogu izlikām klusējot. Lai skaļi teiktu – mēs PAR UKRAINU!!!”.
Mana doma bija to karogu turēt mastā līdz pat uzvarai, bet tagad nevar saprast – saule, vējš, nokrišņi visu gadu, un nu jau tas sāk tā kā nodriskāties. Tāpēc man ir dilemma, ko darīt. Iespējams, uzlikšu atsevišķi jaunu, bet šis lai stāv kā simbols – ka no paša sākuma esam ar viņiem.
Vai jums ir arī kādi draugi vai paziņas Ukrainā?
– Līdz šim nebija, tagad ir tie ukraiņi, kas bija te, Preiļos, vasarā. Septembrī viņi aizbrauca prom, diemžēl par agru aizbrauca, paši tagad nožēlo, jo šobrīd tur tik smagi iet, ka nevar izstāstīt – ne ūdens, ne siltuma, nekā lāga nav.
Bet viņiem ir tāds cilvēciskais pateicības gēns, kādu līdz šim nebiju redzējis. Nav nevienas dienas, kad viņi man nebūtu pateikuši paldies (rāda telefonu, kurā sarakstē gan drukāts teksts, gan dažādi attēli – gan ar iedvesmojošiem citātiem, gan ar sapostītām mājām, arī video – J.S.-Č.).
Ģimenes bija vairākas pazīstamas, bet ciešākais kontakts un aktīvākā sarakste ir ar Tatjanu. Nesen viņai bija dzimšanas diena, atsūtīja bildes – glīti uzklāts galds, neraugoties uz to, ka turpat karš, pie galda – neliels Latvijas karogs. Te atsūtīja bildi ar bulciņu, es saku – zinu, kā to bulciņu sauc – poļeņica (ukrainiski – паляниця, sirds formas maize ar raksturīgu iegriezumu augšpusē – J.S.-Č.). Tas ir savā ziņā šī kara simbols, ko mēdz izmantot kā testu, lai pārbaudītu, vai cilvēkam dzimtā valoda ir krievu vai ukraiņu, jo krievi nemāk to pareizi ukrainiski izrunāt.
Pastāstiet par brīdi, kad sapratāt, ka vajag palīdzēt, un kā palīdzēt.
– Tas, ka jāpalīdz, tas viennozīmīgi, bet man gribējās tā, ka es konkrētam cilvēkam palīdzu. Kad izsludināja pirmo palīdzības kravas vākšanu Ņižinai, bija minēts, ka sāk trūkt medikamentu, zeļonkas, bērnu pūriņu utt., skrēju uz aptieku zeļonku pirkt – nav! Iedevu naudu palīdzības organizatoriem, lai sagādā nepieciešamo – viņi jau labāk zina, kas vajadzīgs, bet pēc sievas ierosinājuma sapirkām pledus. Uz to pirmo labdarības koncertu Rēzeknē bijām. Kad pie Igora Pliča stāvēja buss (biedrības “Agendum” organizētā skolēnu autobusu akcija – J.S.-Č.), aizvedu 20 guļammaisus, sildītājus, arī pašu spiesto ābolu sulu, konservus. Es mēģinu dabūt tādas lietas, kas tieši tautai vajadzīgas – siltumam, pārtikai. Arī tādās nelielās lietās cenšos palīdzēt, piemēram, plastmasas pudeles nododot, vienmēr noziedoju to summiņu. Visa ģimene esam iesaistījušies, arī mani bērni palīdz ar savām drēbēm, savu bērnu drēbītes atdod, ja kāds pārvācas, izpalīdzu ar busu.
Bet pats sākums bija tāds. Nāca pavasaris, un man pavasarī gliemeži jātīra. Tas ir ļoti netīrs darbs, un cilvēki tā ļoti neraujas strādāt, lai arī par darbu maksāju labi. Un pavasarī piepeši atteicās tā ģimene, kas man vienmēr bija tīrījuši tos gliemežus. Man uzreiz galvā haoss – ko lai iesāk ar tonnu gliemežu, un tad man ieteica sazināties ar te atbraukušajiem ukraiņiem. Piezvanīju Annai Bulmeistarei, iepazīstināja mūs. Kā viņas strādāja, to nevar izstāstīt! Četru spaiņu katlu uz gāzes vienā paņēmienā uzmet. Kad pie manis nebija darbu, palīdzēju citur atrast – ne no viena darba neatteicās. Dzirdēts, ka runā, ka, redz, izvēlīgi esot – tādu vai šitādu darbu nestrādās – man tā nav gadījies. Visi ukraiņi, ar kuriem man bijusi saskarsme, ir ļoti pretimnākoši, no sirds un no dvēseles. Iespējams, kā es pret viņiem, tā viņi pret mani. Sadraudzējāmies ar ģimenēm – kopā kādi 17 cilvēki bija, kopā šašliku pacepām, ekskursijas noorganizēju. No sākuma arī es nesapratu – kā tā, Ukrainā karo, bet vīri te. Izrādās, viņus nevienu uz Ukrainu nelaida, jābrauc bija caur Krieviju ārā. Un vīriem kremta, ka viņi ir te, tāpēc arī brauca atpakaļ. Viņi nav karavīri frontes līnijā, bet veic dažādus pārvadājumus un citādi palīdz.
Tagad esam ar citu ģimenīti sadraudzējušies – jauns pāris ar diviem bērniem, palīdzam cik varam, ja pašam nav vajadzīgā, lūdzu radiniekiem vai kaimiņiem palīdzību, nav atteicis neviens. Alinai sākām autovadīšanas tiesības kārtot, vienīgi darba viņai pamaz – nagus liek, bet klientu varētu būt vairāk. Tagad vēl arī likums stājās spēkā par valodu, bet valodu mācāmies pamazām – pa diviem vārdiem, pa teikumam, iestājās arī latviešu valodas kursos. Latviešu valoda jau grūta valoda īstenībā. Pavasarī viņa plāno strādāt pie manis, tad teicu, ka uz katra priekšmeta uzrakstīšu, kā tas ir latviešu valodā – karote, koks utt. (smejas). Mihails pie manis jau strādāja rudenī – ābolu sulu spieda. Ļoti atbildīga attieksme pret darbu, visu tik kārtīgi un akurāti darīja, jo darbs jau tas diezgan specifisks un sterils – sulas spiešana, uzvārīšana līdz noteiktai temperatūrai, pildīšana pakās. Atgriezties viņiem nav kur, viss ir nobombardēts, tāpēc ļoti iespējams, ka paliks dzīvot te. Bet man, kad karš beigsies, ļoti gribas aizbraukt uz turieni – ar ģimenēm esam ļoti sadraudzējušies.
Kā, jūsuprāt, mēs katrs varam atbalstīt ukraiņus?
– Īstenībā jau nevajag milzu naudu, lai palīdzētu. Mēs ar sievu, piemēram, aktīvi iesaistāmies ierakumu sveču liešanā. Kā tas kartons deg! Nekad mūžā nebūtu domājis. Mēs katrs varam atbalstīt, un ne tikai ar finansēm, naudu, bet arī ar attieksmi vai kādām mantām, kas pašam nav vajadzīgas. Kad vāca lietas autobusam uz Ņižinu, Igors stāstīja, ka tante atnesa vienu pāri adītu vilnas zeķu – un tas ir galvenais, ka no sirds, kaut pa mazumiņam. Jā, ar attieksmi noteikti varam palīdzēt. Mana iekšējā pārliecība ir, ka man katru dienu jābūt ar viņiem kopā, lai redz un jūt, ka mēs esam ar tevi, plecu pie pleca, uzvara būs mūsu. Jebkurš cilvēks var palīdzēt kaut vai ar labu vārdu, pateikt – būs labi. Ne tik daudz naudai ir nozīme, attieksmei ir.
Ko varētu teikt tiem, kuri uz notiekošo raugās ar skepsi vai no sava skatupunkta?
– Esmu mēģinājis viņus izprast. Droši vien ir daļa cilvēku, kas, iespējams, ir apvainojušies, ka dzīve nav tik izdevusies, kā būtu gribējies. Bet tiem, kuri pārmet, kāpēc viņiem dod, ja mums pašiem maz, man ir tikai viena atbilde – mīļais, aizbrauc viņu vietā uz Ukrainu, uz vienu dienu, un tu vairs nekad tā nerunāsi. Iedomājies, kā ir bēgt, meklēt transportu, dzīvot uz robežām. Vienu dienu aizbrauc un tad runāsim. Bet vispār – es neklausos tos, kas jēlības runā, jo neliešu diemžēl ir gana daudz. Man tas šķiet prātam neaptverami – kā tā var būt, kā ļaunais, nāve var būt tavs sabiedrotais? Nesaprotu.
Cik aktīvi sekojat Ukrainā notiekošajam? Padalieties savās pārdomās…
– Sekoju aktīvi, bet neklausos ne Krievijas, ne Ukrainas kanālus, esmu nonācis pie secinājuma, ka tā īsti nevar ticēt ne vieniem, ne otriem. Tas, ko es klausos, ir Amerika – Jurijs Švecs, viņam katru vakaru ir tiešraides, arī Pjankovskis, Latiņina.
Jāsaka, krievi ir novārdzināti līdz pēdējam, turklāt viņi šajā karā ir paši sev izrakuši bedri ar savu zagšanu. Tas ir šausmīgi, ja tā padomā, – pašiem sevi tā pazemot. Tomēr oficiālas kara beigas, es pieļauju, tik drīz varētu arī nesagaidīt.
Vēl viena lieta, kas būs ļoti grūta, – krieviem saprast, ka viss, kam viņi ir ticējuši, ir bijis nepareizi, ka viss ir bijis otrādi. Jebkuram cilvēkam uzskatus apgāzt otrādi ir nenormāli grūti. Un kad sapratīs, ka tu esi bijis tas vainīgais, ka esi nepareizi darījis, tā būs liela traģēdija Krievijā.
Ja no tāda politiskā viedokļa, man ir liela škrobe par vāciešiem, itāliešiem, viņu šībrīža rīcība mani ļoti pārsteidz. Jo tās lielākās fašistu zvērības jau bija Ukrainā, nevis Krievijā, un tagad tā nepalīdzēt, minstināties? Latiņinai gan vairāki avoti ziņojuši, ka tankus nedeva uzreiz, jo Putinam bijis iedots vēl viens miera līgums un viņš domājis, ko darīt.
Jāsaka gan, ka šajā karā ir daudz pozitīvu sakritību bijis – Zelenskis, Zalužnijs, Džonsons, Baidens, nebūtu viņu... Pirmajā vakarā, kad karš sākās, ieraudzīju Zelenski Kijivā, saka – mēs te, uz Baidena piedāvājumu evakuēties atbildēja, ka vajag nevis taksi, bet ieročus. Domāju, tas arī deva pacēlumu cilvēkiem. Es pie sevis domāju – puika, tu taču ej tīrā nāvē. Uzdevu sev jautājumu – Aini, tu tā varētu? Zini, man nebija pozitīvas atbildes. Būšu godīgs, bija bail.
Ar mūsu ukraiņiem runāju, Harkiva bija krievu pilsēta, atbalsts dalījās 50 uz 50, varbūt pat krieviem vairāk, bet tiklīdz sāka bombardēt, uzreiz 96 % bija par Ukrainu. Savā ziņā karš apvienoja cilvēkus, ļoti parādīja, kas ir kas, kādi ir cilvēki – nekad nebūtu domājis, ka tādi var būt. Man liels pārdzīvojums bija, piemēram, par aktierim. Man tik mīļi aktieri bija, tas pats Dobronravovs, kurš seriālā “Radu būšana” filmējās, Ukrainā filmējās.
Bet galvenais – ir prieks, ka ir daudz cilvēku, kas palīdz. Maniem ukraiņiem vienmēr saku – gribu, lai jūs justos kā mājās, lai arī tas, protams, nav iespējams, bet vismaz uz brītiņu aizmirst tās šausmas. Un vēl mācu lietu no personīgās pieredzes. Kad 90. gados dzīvojām Vācijā, tur pret mums nereti attiecās kā pret trešās šķiras cilvēkiem. Tāpēc viņiem vienmēr uzsveru un atgādinu – neļaujiet pret jums attiekties kā pret trešās šķiras cilvēku, ejiet ar augstu paceltu galvu.
Janas Skrivļas-Čeveres teksts