Vienmēr esam lepojušies ar mūsu tautas daiļamata meistaru raibajiem adījumiem, dažādajiem un sarežģītajiem tautas tērpu rakstiem, ar segu un villaiņu musturiem. Tie liekas tik skaisti. Un ir jau arī skaisti! Tomēr nākas atzīt, ka tepat netālu, Ukrainā, sievietes prot radīt vēl košākus rakstus. Tādus, ka acis ieplešas brīnoties. Tāpēc šoreiz stāstām par rokdarbiem, kas gadu simtiem izkopti un joprojām ir lielā cieņā Ukrainā.
Iespējams, citos apstākļos šī informācija mums būtu paslīdējusi garām nepamanīta, bet kopš pagājušā gada 24. februāra, kad Ukrainā sākās karš, visu, kas saistīts ar varonīgās tautas cīņu pret agresiju, ar viņu ikdienu, uztveram citādāk. Ir vēlme iedziļināties tautas dvēselē, izprast ukraiņu spēka avotus. Šajā jomā mums palīdz vietējie muzejnieki, sabiedrisko organizāciju un kultūrizglītības biedrību pārstāvji.
Tā pagājušā gada pavasarī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs aicināja apskatīt Līvānu novada Rožupes pagastā dzīvojošās ukrainietes Ļubovas Trūpas izšuvuma tehnikā darinātās Lieldienu dekoratīvās olas un iepazīt ukraiņu ornamentus un košās krāsas. Vairāk par izstādi toreiz stāstīja Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša, viņa uzsvēra, ka viena no Ukrainas identitātes pazīmēm ir izšūšana: “Ļubova Trūpa ir dzimusi Ukrainā, Ravaruskas pilsētā simt kilometrus no Ļvivas. Interesējos par izšūtajiem dvieļiem, taču dvieļu viņai nebija, bet viņa teica, ka izšuj citas lietas – eglīšu rotājumus, arī Lieldienu olas. Tā ola ir tāda – iekšā plastmasa, bet apkārt uz ļoti smalka kanvas auduma, ļoti smalkā krustdūrienā izšūti raksti. Ņēmām tos darbus, kur ir Ukrainas raksti, bet vēl ir Lieldienu simbolika – baznīca, krustiņš, pūpoli, cālītis.
Ļubova Latvijā ir kopš 1989. gada. Izveidojusi ģimeni Latgalē, Līvānu novada Rožupes pagastā. Latviju šobrīd izjūt kā dzimteni. Tomēr, kopš sācies karš, katru dienu domā par Ukrainu, katru dienu sazvanās ar radiniekiem. Viņa saka: “Sajūtas ir briesmīgas. Neatstāj domas par to, vai kādreiz dzīvē vēl tiksimies. Esam ļoti tālu un šķirti. Sirds sāp, bet Latvija ir ļoti tuva, arī latviešu valoda.
Izšūšana katrai ukrainietei ir sirdī. Tā ir Ukrainas kultūra. Neatradīsiet Ukrainā tādu māju, kurā nav izšuvumu. Pati izšuju ļoti daudz, arī tradicionālos Ziemassvētku, Lieldienu, kāzu izšuvumus. Nemācos no grāmatām. Izvēlos zīmējumu, kurš patīk, skaitu krustiņus un šuju.
Vēl katrai ukraiņu sievietei tuva ir kulinārija. Vajag, lai mājās viss būtu, lai būtu klāti galdi. Ar to piedzimst.”
Maijā, Muzeju naktī, apmeklētājiem Preiļos bija iespēja iepazīties vēl plašāk ar Ukrainas tekstilijām. Te vietā atgādināt kādu sakritību – katru gadu trešajā maija ceturtdienā Ukrainā tiek svinēti višivankas jeb izšuvumu svētki. Situācija valstī veicinājusi vēl lielāku patriotismu un izšuvumi ir kļuvuši par ikdienas sastāvdaļu, kas no kara aizbēgušajiem vai agrāk aizbraukušajiem ļauj saglabāt saikni ar tautiešiem un dzimteni.
Izšūtie dvieļi
Tradīcija, ar ko ukraiņi ļoti lepojas, ir bagātīgi izšūti dvieļi jeb rushnyki, kas ir neatņemama Ukrainas kultūras sastāvdaļa.
Dvieļi ir ukraiņu cienījamākais atribūts. No neatminamiem laikiem dvielim bija ne tikai estētisks, bet arī rituāls un ceremoniāls mērķis. Mājsaimniecības dvieļiem ir savs pielietojums un savi nosaukumi – sejas slaucīšanai, nebalināts dvielis trauku un galda slaucīšanai, dvieļi pie sienām un durvīm bija talismani pret ļaunajiem spēkiem (ar tiem rotā arī portretus un gleznas), īpaši ir dvieļi ikonu dekorēšanai.
Būvējot māju, bija ierasts uz dvieļiem likt pēdējās spāres jumta galā. Dvielis līdz pat mūsdienām palicis kā draudzīguma un viesmīlības simbols, tāpēc mīļi viesi tiek sagaidīti ar maizi un sāli uz izšūta dvieļa. Dvielis, dodoties ceļā, deva mīļajiem cerību ātri atgriezties. Tas tika glabāts kā piemiņa no dzimtajām mājām.
Joprojām saglabājušies svinīgie dvieļi, piemēram, jaundzimušajiem, tos daudz dekorēja ar aizsargrakstiem. Mazulis uz kristībām tika nests uz dvieļa, kas izšūts ar košiem ziediem bez neviena melna dūriena.
Dvieli klāja zem kājām jaunlaulātajiem, tieši dvielis “lēma”, kā izvērtīsies līgavaiņa un līgavas tālākā dzīve. Tiek uzskatīts, ka ir labi izšūt ģeometrisku rakstu vai vīnogu ķekaru – ģimenes un labklājības simbolu. Toties nevar izšūt putnu pāri, ziedus, laulības gredzenus, laimes vēlējumus – jaunieši, nostājoties uz tāda dvieļa, samīs visu, kas viņu dzīvē varētu būt labs. Vēlams, lai dvieli izšūtu pati līgava.
Simboli
Katra dvieļa, īpaši kāzu dvieļa, obligātais izšūtais ir mātes simbols – ar astoņiem gala rakstiem zieda vai zvaigznes formā. Tādi ornamenti kā, piemēram, apiņu lapas, tiek izšūti Ukrainas vidienē un Podiljā.
Roze vienmēr bijusi populāra un iemīļota visā Ukrainā. Tā tika uzskatīta par Saules ziedu, bet rožu sarkanā krāsa, kas atgādina asinis, uzskatīta par dzīvības simbolu.
Rota uz dvieļa, kurā attēlots magones zieds, simbolizē aizsardzību no ļaunuma un dzimtas kaujās kritušo karavīru uzticīgu piemiņu.
Irbenājs jeb kaļina vienmēr bijis cienīts kā ukraiņu ģimenes talismans.
Ozols tiek uzskatīts par neuzvaramības, spēcīgas vitalitātes simbolu.
Visā Ukrainā tiek izšūti ornamenti ar vīnogu attēlu. Ornamenti uz dvieļiem ar lieliem vīnogu ķekariem īpaši populāri ir Kijivas, Čerņihivas un Poltavas reģionos. Vīnogu ķekari ornamentā ir ģimenes radīšanas, skaistuma un labklājības simbols, kā arī atgādina daudzskaitlīgu un spēcīgu ģimeni.
Paldies Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam par raksta materiāliem un fotogrāfijām.
Lidijas Kirillovas teksts