Pērnā gada jūnija sākumā Facebook pamanīju ideju par jaunu straumēšanas servisu. Ja parasti šādi servisi (piemēram, Netflix) tiek izmantoti seriālu u.tml. izklaidējošu lietu abonēšanai, tad te piedāvājums bija “abonēt” iespēju dzīvot brīvā un demokrātiskā kontinentā, ziedojot regulāru, nelielu, taču visiem kopā visai jūtamu summu Ukrainas Bruņoto spēku atbalstam.
Ideja izveidot Stopify radās Mārim Upeniekam, kurš sevi dēvē par neatkarīgi strādājošu radošo direktoru. Kopš novembra sākuma, kad vietne stopify.org.ua uzsāka darbību, to abonējuši vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku no 45 pasaules valstīm, saziedojot vairāk nekā 160 tūkstošus eiro.
Pastāsti nedaudz par sevi.
– Esmu no Preiļiem, bet jau gandrīz 20 gadus dzīvoju Rīgā, strādāju reklāmas industrijā. Šobrīd esmu neatkarīgi strādājošs radošais direktoru, kas sadarbojas gan ar saviem klientiem, gan pieslēdzas palīgā arī aģentūrām. Katram projektam ir kaut kāda vīzija, komanda, kas strādā, un radošais direktors tad tur roku uz pulsa, lai šī vīzija tiktu realizēta un “nenoietu no ceļa”.
Kas ir Stopify un kā radās ideja to izveidot?
– Nebija tā, ka pēkšņi pamodos un sapratu, ka man ir jāveic kādas labdarības aktivitātes. Pandēmijas atnākšana uz Latviju 2020. gadā man parādīja jaunu šķautni manis paša zināšanās par sevi, sapratu, ka tad, kad ir liela nenoteiksme, mana reakcija uz to ir nevis ignorēt, vaimanāt, bēgt vai slēpties, bet rīkoties – es nevaru tā vienkārši sēdēt un skatīties, kā notikumi notiek. Līdz tam es laikam īsti to nezināju, jo tādi globāli satricinoši notikumi nebija pieredzēti.
Pirmajās pandēmijas nedēļās, līdzīgi kā ar karu Ukrainā, visi nemitīgi lasīja ziņas un šausminājās – kas tagad būs, Latvijā jau ir divi inficētie, bail uz veikalu iet, pilnīgi atceros šo sajūtu. Arī reklāmas nozarē darbi bija iepauzējušies, kampaņas tika atceltas, jo nav jau jēgas maksāt pa plakātiem ielās, ja cilvēki sēž mājās.
Tā kā publiskas, slēgtas vietas apmeklēt nebija pārāk vilinoši, devos kilometriem garās pastaigās pa pilsētu un novēroju, ka pieturvietās ir tukši ekrāni. Tā man tā doma sāka vīties un formulēties, līdz sarakstīju asprātīgus aicinājumus cilvēkiem palikt mājās – nevis caur gruzonu, bet draudzīgi un uzrunājoši, piemēram, “Atmodai D. Īvāns. Mums – dīvāns. Paliec mājās.”. Nopublicēju tos sociālajos tīklos ar iespēju lejupielādēt un izdrukāt, cilvēkiem patika. Nolēmu uzrunāt atbildīgos par digitālajiem ekrāniem, kas stāvēja tukši, un būtībā jau pēc stundas šie plakāti parādījās ielās. Tā man bija pirmā atklāsme, ka var labi strādāt arī šādas salīdzinoši lielu piepūli neprasošas lietas. Protams, var diskutēt, vai tas globāli ļoti kaut ko mainīja, vai kāds tiešām tāpēc vien palika mājās, bet vismaz bija cilvēkiem vēlreiz iemesls par to padomāt un izvērtēt, ka varbūt tiešām labāk atturēties no liekas kontaktēšanās.
Aptuveni pēc gada, 2021. gada augustā, jau tuvojās rudens, bija pieejamas vakcīnas, taču vakcinācijas aptvere bija ļoti zema. Nedaudz palauzījis galvu, vai man tiešām to vajadzētu darīt, tomēr uztaisīju tādu kā otro sēriju tiem vienkāršā dizaina plakātiem, kur atkal bija asprātīgi tekstiņi – “Pēc jebkura kariņa nāk mieriņš”, “Izteikties feisbukā ir vieglāk nekā bērēs” u.c. – par un ap tām situācijām, kas tajā laikā bija aktuālas saistībā ar vakcināciju. Sarakstīju un, nopublicējot soctīklos, bija kūlas ugunsgrēka sajūta, cik ļoti cilvēki dalījās, tāpat izdevās sarunāt to izvietošanu arī digitālajos ekrānos. Kad man sāka nākt žēlīgas draudu vēstules Facebook, sapratu – yes, vēstījums ir ticis arī ārā no mana pārsvarā vakcīnas atbalstošā “burbuļa”. Abi šie mani sava veida projekti radīja to labo sajūtu – kaut kas tiek darīts lietas labā.
Tad pienāca pagājušā gada februāris. Pamostoties 24. datumā, skatoties telefonā, ka Kijivā sprāgst bumbas, bija ļoti nepatīkama sajūta, var teikt, svina garša mutē. Pirmā lieta, ko torīt izdarīju – piesēdos pie datora un dažās minūtēs uztaisīju attēlus – augšā zils, apakšā dzeltens Ukrainas karoga kodā. Nosūtīju tos ar tekstu – re, Ukrainas krāsas, ja nosodāt agresiju un atbalstāt Ukrainu, droši ielieciet ekrānos. Pilnīgi visi vienbalsīgi bija “par”, un jau tajā pašā dienā visur pilsētā mirgoja Ukrainas karogs. Tā atkal bija minimālā lieta, ko varēju izdarīt, lai būtu sajūta, ka dari, nevis pasīvi vēro un baidies.
Bet laiks gāja. Lielākā daļa radošo cilvēku savu artavu deva, veidojot dažādus proukrainiskus vēstījumus – plakātus, filmiņas –, kas, protams, ir pareizi un labi. Tomēr vienā brīdī tādu bija patiešām daudz, apjautu, ka top aizvien jaunas idejas, bet tās īsti neietekmē kara gaitu. Tā man iekšā klusībā gruzdēja sajūta, ka vajadzētu kaut ko izdomāt.
Viena no tehnikām, kā nonākt pie rezultāta, man ir vienkārši uz trim stundām nolikt malā telefonu, internetu, dot sev uzdevumu un domāt idejas, kā to paveikt. Šoreiz tas uzdevums bija – kā reāli un praktiski palīdzēt Ukrainai. Tā es veidoju domu ķēdītes, ka tas, kas var palīdzēt Ukrainai, ir nauda, par ko var nopirkt ekipējumu, kuru savukārt var izmantot Ukrainas armija, burtiski sadodot pa muti ienaidniekam. Tad sāku domāt, kāda varētu būt tā shēma, kā atjaunot interesi par ziedošanu. Ja sākumā visi entuziasma pilni ziedoja, cik vien varēja, tad skaidrs, ka ilgtermiņā to nevar, jo pašiem arī jādzīvo. Un tad saslēdzās tāds “ahā!” moments, ka mūsdienās taču tik populāri ir straumēšanas servisi, kur cilvēki maksā salīdzinoši nelielu maksu – 6, 7, 10 eiro – lai klausītos mūziku, skatītos seriālus vai ko līdzīgu. Kā būtu, ja uztaisītu straumēšanas servisu ziedojumiem? Tu maksā nevis lai straumētu sev mūziku un seriālus, bet gan lai straumētu palīdzību uz Ukrainu un attiecīgi tuvinātu kara beigas. Un tas bija tāds – o, šis ir! Kad ideja ir īstā, to vienkārši sajūti.
Nākamās pārdomas bija par nosaukumu. Sākumā šķita, varētu būt kaut kas saistīts ar freedom, kas angliski nozīmē brīvība, piemēram, Freedomify. Uzrakstīju to datorā un sapratu, ka ir par sarežģītu. Sāku vēl kaut ko rakstīt, un tad vienā brīdī – nu, bet tas taču ir Stopify! Kaut kas, ko mēs darām, lai ātrāk apturētu šo murgu. Un tad tajā brīdī viss saslēdzās vienā loģiskā domu ķēdītē. Jā, es apzinos, ka šis nosaukums sajūtas ziņā ir līdzīgs Spotify (abonējams straumēšanas serviss, kurā iespējams atskaņot dažādu mūziku – J.S-Č.), bet tas tieši ir labi – uzreiz iedod asociāciju, ka tas ir kaut kas līdzīgs – vērtīga lieta, par ko maksā nelielu naudas summu.
Kad nosaukums bija atrasts, noformulēju īsu aprakstu, uztaisīju skicīti logotipam un to visu ieliku Facebook, aicinot cilvēkus ideju publiski apspriest, dot vērtējumu, ieteikumus. Atsaucība bija gana liela – 750 “patīk” atzīmes, gandrīz 170 komentāri, daudzi rakstīja – jā, šo vajag. Turklāt tas viss manā privātajā Facebook profilā, kas ir salīdzinoši neliela auditorija.
Atlika izdomāt, kā to izdarīt praktiski. Sākumā domāju, ka viss jāorganizē super tieši, bez jebkādiem starpniekiem – uzreiz uz Ukrainas Nacionālo banku, kur bija atvērts speciāls konts bruņoto spēku atbalstam, likās – viņiem taču jābūt priecīgiem, ka cilvēki grib vākt naudu Ukrainas armijai. Tomēr nebija tik vienkārši – kara dēļ saziņa ar banku ir apgrūtināta, tāpēc mēģināju sazināties caur Latvijas vēstniecību, Latvijas Banku, līdz jūlija beigās saņēmu ieskenētu dokumentu ukraiņu valodā, kurā tika laipni paskaidrots, ka diemžēl banka nestrādā pa tiešo ar šādām iniciatīvām.
Bija skaidrs, ka jāmeklē cits variants, kas būtu uzticams un drošs, un atcerējos par Ziedot.lv, kas arī bija likuši īkšķīšus manas idejas publiskajai apspriešanai. Uzrunāju viņus, uzrunāju Ukrainas vēstniecību Latvijā, jo vēstniecība zina, ko vajag Ukrainas karavīriem, bet Ziedot.lv – kā apstrādāt ziedojumus un kā organizēt dažādu preču pirkšanu un nogādāšanu. Vēl uzrunāju savus paziņas, digitālo aģentūru “Cube”, kas taisa mājaslapas, un visi piekrita. Brīvajā laikā 2–3 mēnešus būvējām to, ko tagad var redzēt, ieejot vietnē stopify.org.ua.
Ieejot tajā, tā tiešām atgādina straumēšanas servisus seriāliem, piemēram, vēstījums, ka tur ir “Tons of action. No entertainment” jeb latviski “Daudz spraiga sižeta. Nulle izklaides”. Atšķirība ir tā, ka, apspēlējot filmu plakātus, esam parādījuši, kādas ir vajadzības Ukrainas armijai. Mēs, protams, ļoti skatījāmies, lai nepārkāptu to smalko līniju, kad asprātību ir par daudz, jo ir skaidrs, ka tas ir nopietni, bet vienlaikus centāmies veidot lapu pietiekami vienkāršu un interesantu, lai sasniegtu jaunus potenciālos ziedotājus, iepakojot salīdzinoši tradicionālo ziedošanas procesu interesantākā “kastītē”.
Stopify darbojas nu jau nedaudz vairāk nekā divus mēnešus. Protams, ja tas būtu radies jau aprīlī, maijā, noteikti būtu bijis vieglāk tapt pamanītiem, tikt ārzemju medijos, jo pa šo laiku ir izveidotas daudzas citas labas un radošas iniciatīvas. Tomēr sūdzēties noteikti nevar, jo salīdzinoši īsā laika posmā jau ir saziedoti vairāk nekā 160 tūkstoši eiro. Mēs nesūtām un nesūtīsim ieročus, taču jau esam aizgādājuši uz Ukrainu kvadriciklus, dronus, termovizorus, nakts redzamības ierīces, ģeneratorus un citas vajadzīgas lietas.
Darīsim visu, lai par mums uzrakstītu arī ārzemēs. Ir izveidots lapas tulkojums Eiropas lielajās valodās. Vai tas palīdzēs, nezinu, jo, protams, katrā valstī ir savas iniciatīvas un mēs neslēpjam, ka esam no Latvijas. Vai, piemēram, vidējais francūzis būs gatavs ziedot uz viņam nezināmu Letonie? Pagaidām mēs to nezinām. Bet liels Stopify pluss noteikti ir tā vienkāršā lietošana, kas tādam vidējam ziedotājam atrisina dilemmu – cik bieži un cik daudz ziedot. Tev nav sajūta, ka tu tikai puksti, skatoties ziņas, un baidies. Uzliec kaut vai tos 6,99 un tu jau būtībā esi Ukrainas armijā ar saviem dažiem eiro. Lielajos notikumu virpuļos arī tam mazajam devumiņam ir nozīme.
Mēs nezinām, cik mūsu palīdzības organizēšana būs ilga, jo mūsu solījums ir, ka mēs beidzam darbību Ukrainas uzvaras dienā. Protams, gribētos, lai tas ir tūlīt, bet, skaidrs, ka nav zināms, vai tie būs daži mēneši vai daži gadi.
Kur smelies iedvesmu un idejas saviem darbiem un ne darbiem?
– Runājot par profesionālo jomu, tur jau ir tādas zināmā mērā tehnikas, kā uz noteiktiem dotajiem paskatīties jaunos leņķos. Tas ir gana smags, smadzeņu resursu paņemošs domājamais darbs. Nereti dzirdēts priekšstats, ka tie radošie tikai sapīpējas zāli un tad tik nāk idejas. Varbūt kādam tas tā ir, bet man gan ne, man vajag skaidru galvu. Tāpēc arī no rīta idejas man domājas labāk nekā vakarā, jo pa dienu galva jau ir pilna. Protams, ir reizes, kad ideja it kā pati iešaujas galvā, piemēram, dušā. Tomēr uzskatu, ka tas nav tāpat vien – pirms tam esi padomājis, sapratis ka jārisina šāda problēma, devis zemapziņai uzdevumu un tikai tad tā šķietami pēkšņi piedāvā idejas.
Tā noteikti ir kombinācija no tā, ka jau diezgan daudzus gadus esmu domājis un veidojis dažādus komunikācijas risinājumus, un vienlaikus joprojām gana bērnišķīgas intereses par dzīvi, ka, ejot pa ielu, nevis nokar degunu un domā tikai par savu rūpi ar grumbu pierē, bet paskaties apkārt un vari ieraudzīt kādu smieklīgu izkārtni vai saskatīt dažādus paradoksus. Tikmēr vārdu spēles un kalambūrus veidot, domāju, palīdz tas, ka man vienmēr paticis lasīt. Tā tas materiāls tur kaut kur prāta noliktavā stāv un gaida savu iznācienu.
Tāpat svarīga ir interese par pasauli, mēģināšana saskatīt it kā ierastas lieta neierastās kombinācijās, ko noteikti veicina arī ceļošana. Pirms pandēmijas bija periods kad ceļoju daudz, režīms bija sakārtots tā, ka varēju arī no ārzemēm strādāt. Ceļošana ļauj redzēt, kā citādi var darīt lietas, vērojot, kā to dara cilvēki citās valstīs un kultūrās.
Un noslēgumā kāda piebilde vai vēlējums…
– Domājam labas domas un atbalstām Ukrainu – pārējais salīdzinoši ir dzīves sīkumi, kas gan jau sakārtosies. Galvenais, lai beidzas karš un mums blakus nav šāds neprognozējams agresors. Un novērtēšu, ja apskatīsieties stopify.org.ua – ja nu iepatīkas idejas un rodas vēlme šo iniciatīvu atbalstīt.
Stopify idejas autors un veidotājs Māris Upenieks (no kreisās), Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta un tābrīža Ukrainas vēstnieks Latvijā Oleksandrs Miščenko, nosūtot pirmo palīdzības kravu Ukrainai (aizvadītā gada novembrī)
Janas Skrivļas-Čeveres teksts, publicitātes foto