Vienu rītu gāju garām savai kūtij, kura stāv tukša, jo pirms četriem gadiem beidzām nodarboties ar lauksaimniecību, un izdzirdēju kaķēna raudas. Kad atvēru durvis, atskrēja pretī mazā dzīvībiņa – kaķēns. Paņēmu viņu rokās, un viņš pieglaudās man pie vaiga un turpināja raudāt. Abi ar vīru sapratām, ka citu variantu nav – jānes kaķēns mājās.
Mēs nesen zaudējām sunīti, kurš ar mums dzīvoja kopā gandrīz 14 gadus. Un tagad mūsu dzīvē ienāca Maksis. Tā mēs nosaucām kaķēnu, viņš ir mīļš un ļoti aktīvs. Esam ļoti priecīgi, ka viņš mums ir!
Inta (Preiļi)
Avīze: