Atgādinām, ka 2022. gada 9. decembra numurā publicējām Vārkavas Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu draudzes locekles Rudītes Veitmanes aicinājumu ziedot līdzekļus dievnama lustras restaurācijai. Šoreiz turpināsim Rudītes stāstījumu par draudzi un baznīcu.
“Savu stāstījumu gribētu sākt ar fragmentu no 5. Mozus grāmatas (12. nodaļa, 11. pants) /Kad Tas Kungs, jūsu Dievs, izraudzīs vietu, lai tur liktu mājot Savam Vārdam, uz turieni nesiet visu, ko es jums esmu pavēlējis: savus dedzināmos upurus, savus kaujamos upurus, savas desmitās tiesas, savu roku cilājamos upurus, visus sava solījuma izraudzītos upurus, ko jūs esat Tam Kungam solījuši./ Arī kā virsrakstu esmu izvēlējusies fragmentu no šīs grāmatas – desmitā tiesa. Vecākā paaudze noteikti to ir daudz dzirdējusi un tam sekojusi. Jaunākā paaudze ir dzirdējusi, bet, iespējams, ne līdz galam aizdomājusies – kas tas ir un ko tas nozīmē – desmitā tiesa baznīcai?
Kā jau iepriekšējā reizē rakstīju, esam uzsākuši projektu par Vārkavas baznīcas lustras restaurāciju. Šoreiz par to, kā Vārkava tika pie tik lielas, krāšņas, gaišas baznīcas.
Vārkavas baznīcas celšana bargajā cariskās Krievijas pārkrievošanas laikā bija saistīta ar cara iestāžu pretestību un savu pašu cilvēku apsūdzībām. Interesantas ziņas sniedz Ignats Pabērzs (dzimis 1902. gadā Vārkavas pagastā) par baznīcas pamatu likšanu. Viņa tēvs Jānis Pabērzs toreiz bijis par Vārkavas baznīcas pilnvaroto pārstāvi, un viņam bijusi svarīga loma baznīcas celšanā. Jānis Pabērzs dzimis 1854. gadā kā jaunākais dēls patriarhālā septiņu bērnu ģimenē Kalupes pagasta Rimicānos, kas pastorālā aprūpē piederēja Vārkavas draudzei. Viņš bijis toreizējā Vārkavas prāvesta A. Čegisa aizgādībā un divus gadus mācījies Līksnas grāfu Plāteru mājā. No karadienesta esot atpirkti viņa brāļi Andrivs un Justīns, par katru ticis samaksāts 300 rubļu. Arī viņu esot tēvs atpircis no karadienesta, samaksājis 200 rubļu un armijai nodevis labu zirgu.
Kad Vārkavas baznīcai pamati ierakti, daži cilvēki apsūdzējuši prāvestu A. Čegisu Daugavpilī, ka esot ierakti par daudz lieli baznīcas pamati, tāpēc apmēri vairs nesaskanot ar apstiprināto baznīcas plānu. 25. martā no Daugavpils ieradušās trīs augstas amatpersonas, lai uz vietas apskatītu un pārbaudītu baznīcas celšanas darbus un apcietinātu prāvestu A. Čegisu. Vispirms Jānis Pabērzs un ispravņiks izmērījuši baznīcas pamatu platumu, garumu un mērus paziņojuši apriņķa priekšniekam. Tas pasaucis prāvestu un pavēlējis: “Prāvest Čegis, jūs šajā cerkvā (pareizticīgo dievnama apzīmējums) Misu noturēt nevarēsiet.” Prāvests viņam atbildējis bargi: “Par cerkvu es it nemaz nedomāju! Bet kāpēc?” Apriņķa priekšnieks atsaucis vārdu “cerkva” un paskaidrojis: “Tas ir kosciolā (katoļu dievnama apzīmējums cara laikos), tāpēc, ka kosciols (baznīca), ko ceļat, nesaskan ar atļauju.”. Prāvests pacēlis galvu un, skatīdamies zilajās debesīs, atbildējis: “Apriņķa priekšniek, tā nav ne mana, ne jūsu nauda, man ir pilnvarojums, bet pati draudze ceļ sev draudzes baznīcu, un es nevarēšu noturēt Misu šajā baznīcā? Tad citā. Krievijā ir 72 guberņas un pieci apgabali, un katrā varu noturēt Misu.”
Uz dievkalpojumu bijuši saradušies daudz dievlūdzēju, arī no kaimiņu draudzēm. Cilvēki apstājuši augstos ierēdņus. Tiem rādījuši uz veco baznīciņu, kas bija pārāk maza un nepiemērota draudzes vajadzībām. Liels un uzstājīgs runātājs bijis cara pils sargs Rudāns un viens vīrs no grāfu Plāteru dzimtas. Pēdīgi Daugavpils augstie amatvīri pateikuši gala vārdu: “Dariet, bet negriežaties pie mums ar sūdzībām”.
Tad Andeņu Mads Mōrteni savā mājā labi pacienājuši augstos vīrus un trijjūgā tos aizveduši uz Daugavpili. Sekas tomēr bija tās, ka prāvestu Čegisu viņa pretinieki sāka neieredzēt. Savam protežētajam Jānim Pabērzam prāvests Čegiss teicis, ka nebūšot vairs labi, tāpēc labāk vajagot iet karadienestā, bet vispirms vajagot iemācīties krievu valodu un dabūt kādu dokumentu. Tā J. Pabērzs 22 gadu vecumā kopā ar prāvestu dodas uz Līksnu pie grāfu Plāteru cienīgmātes uz trīsarpus gadiem skolā. No skolas viņu iesauc karadienestā jau kā mācītu vīru, kas prot trīs valodas. Viņš dienē cara pils gvardijā, kā rotas uzturzinis. Tajā gadā cara gvardijā dienējuši vēl septiņi latgaļi pilī un divi latgaļi ārpusē. Pēc viena gada un diviem mēnešiem Jānis Pabērzs beidz karadienestu, viņu atlaiž mājās ar visu uniformu.
Nu bijis jāprecas. Prāvests Čegiss viņu gribējis ieprecināt Vārkavas pagastā, kur bijusi izraudzīta laba un gudra līgava. Bet radušies pārpratumi par mantojuma tiesībām, pārejot no viena pagasta otrā. Strīdu izšķīris Vārkavas pagasta staršina (vecākais) Pilipovs, kas cilvēkiem paskaidrojis, ka Jānis Pabērzs no Kalupes pagasta esot pieņemts Vārkavas pagastā kā augsti mācīts vīrs un cara pils sargs. “Pēc 70 dienām viņš būs jau par sotņiku! Visu labu jūsu laulības dzīvē!” noteicis pagasta staršina un spiedis roku Pabērzam. Jāņa Pabērza 52 gadu laulības dzīvē bija kupla astoņu bērnu ģimene – trīs dēli un piecas meitas. Neskatoties uz grūtībām, Vārkavas draudze pati par saviem līdzekļiem uzcēla skaisto baznīcu.
Tāds ir stāsts par baznīcas celšanu, bet būtība ir pēdējā teikumā – Vārkavas draudze pati par saviem līdzekļiem uzcēla baznīcu. Šodien ir aicinājums ziedot lustras restaurācijai, kas, pēc šobrīd pieejamajiem dokumentiem, varētu būt viena no unikālākajām lustrām Latvijā.
Vai mans ziedojums sastāda desmito tiesu no maniem ienākumiem? Noteikti nē, bet baznīcas celšanas laikā tā droši vien bija. Arī gada nodokli baznīcai maksāja. Šobrīd tas netiek uzsvērts, bet baznīca tik un tā cer uz mūsu atbalstu un ziedojumiem ikdienā, katrā dievkalpojumā. Baznīca nav ne peļņas organizācija, ne sabiedriskā labuma guvējs, bet prāvesti nav ēteriskas būtnes, tie ir dzīvi cilvēki, kuru mērķis un uzdevums ir sniegt mums garīgos pakalpojumus, dziedināt dvēseles, evaņģelizēt, būt līdzās un uzklausīt tad, kad ir visgrūtāk, priecāties kopā ar mums, kad mums ir labi.
Vārkavas baznīcas sienā, pie lielajām durvīm ir iemūrēta akmens plāksne, kurā iegravēts: “1877. g. Jula 18. dina tej B. m. ar kosztu Parafias i Palejgu W. A. Fialkowski uz ziemies K. M. Reutta ar starawejszonu B. A. Czegisa”. Tas ir: “Prāvesta A. Čegisa gādībā šī baznīca sākta mūrēt 1877. gada 18. jūlijā uz M. Reuta zemes ar draudzes līdzekļiem un A. Fialkovska atbalstu.”
Ceru, ka šis stāstījums iz vēstures katram no mums liks aizdomāties par savu attieksmi un līdzdalību katram savā draudzē, bet, ja ir iespēja, tad joprojām aicinu piedalīties Vārkavas baznīcas lustras restaurācijā ar savu artavu. Sīkāka informācija pie Rudītes Veitmanes – 26622048.”
Senajā fotogrāfijā redzams ziemīgs skats uz Vārkavas baznīcu
Foto no R. Veitmanes privātā arhīva