Otro Ziemassvētku pēcpusdienā Preiļu Mūzikas un mākslas skolas zālē novada kultūras centra jauniešu folkloras kopas “Rūtoj” tagadējie un agrākie dalībnieki, līdzjutēji un atbalstītāji svinēja kolektīva divdesmitgadi. Visu šo laiku ar rūtotājiem kopā bijusi viņu vadītāja Ilze Valaine.
““Rūtoj” radās gandrīz nejauši,” saka Ilze. “2002. gada rudenī toreizējais Preiļu Valsts ģimnāzijas direktors Jānis Eglītis uzrakstīja pirmo starptautisko projektu, kur vienai no darba grupām bija jābūt par tradicionālo kultūru. Viņš lūdza mani sapulcināt ieinteresētus ģimnāzijas jauniešus un izspriest, ko šajā grupā darīt. Mūsu interešu grupai palaimējās, ka Anna Kārkle Līvānos organizēja folkloras nometni. Pāris nedēļas Preiļos ciemojās somu skolēni, sapratām, ka tā folkloras lieta ir interesanta. Atbildes vizītē ciemojāmies Somijā.
Tieši jaunieši bija tie, kas pēc projekta noslēguma mudināja turpināt. Tā tas ir arī šobrīd.
No 2016. gada esam zem Bērnu un jauniešu centra un kultūras centra jumta, bet reālais jumts virs galvas kolektīvam ir Preiļu Mūzikas un mākslas skolā. Kad atzīmējām “Rūtoj” 15 gadu jubileju, saskaitījām ap 140 bijušos un esošos dalībniekus, tagad noteikti ir krietni vairāk. Vairāki dalībnieki turpina folkloras jomā mācīties un arī strādāt, bet kopumā – visi, kas ar mums izgājuši folkloras gadskārtu ciklu, droši varu teikt – paņēmuši zināšanas un prasmes, ko pielieto savās mājās. Ir virkne jauniešu, tagad pieaugušu cilvēku, kuri ir īpaši. Piemēram, Elza Trizna no pirmā sastāva. Tradicionālās dziedāšanas konkursā Elza ieguva Diždižās dziedātājas titulu Latvijā. Varu nosaukt virkni citu lielisku dalībnieku – Aija Smirnova, Marta Vaivode, Sintija Erte, Ligita Ludāne, Agnese Lukjanova, arī Santa Jukša, Evita Saleniece, Beāte Cirša.
Pabraukājot pa pasauli, secinājām, ka visas tautas ir dziedošas, vienīgi modernajā Eiropā folkloras joma mazāk populāra. Latvieši var priecāties un lepoties, ka mums saglabājušās tautiskās, tradicionālās saknes, ka dzīvs ir repertuārs. Angļiem, vāciešiem, holandiešiem senāko slāņu krājumi nav tik bagāti. “Rūtoj” repertuārā ir diezgan liela daļa dziedamā, kas nav nekur publicēts, bet paņemts no vietējiem dziedātājiem. Citas kopas to pārņem no mums, un nav jau žēl, lai tik dzied un atceras! Diemžēl liela daļa teicēju aizgājuši mūžībā ar visām savām dziesmām, ko nepaspējām pierakstīt. Man ļoti simpatizē pagājušā gadsimta divdesmito gadu pieraksti Jasmuižā. Īpaši skaistas ir līgotnes, ko jau esam dziedājuši, bet atšifrēšanai vajag nenormāli daudz laika. Ir jāizlaiž caur sevi, lai saprastu, kā pierakstītajai dziesmai reāli jāskan, kur ir dziesmas sirds un saknes.
Diemžēl mums nav izdevies savu repertuāru ierakstīt diskā, projektos nav veicies, bet cita finansējuma nav. Paši esam šo to filmējuši, bet publisku ierakstu gan nav.
Saka, mūsu uzstāšanās nāk ar švunku. Tā ir jaunu cilvēku enerģija, viņi mainījuši priekšstatu, ka folklora ir vecas babiņas ar lēnām melodijām. Jaunajiem ir daudz enerģijas, viņi prot to ielikt dziesmā. Tāpēc jauno spēks pa visām vīlēm lien ārā.
Pēc kovida ierobežojumiem mēģinājumi un jubilejas koncerta gatavošana nebija viegla. Ļoti grūta bija repertuāra atlase, jo no simtiem dziesmu izvēlējās divdesmit – katram gadam vienu un vēl vienu divdesmit pirmajam. Ielūgumus nedalījām, atnāca tie, kuri ir mūsu patiesi draugi un atbalstītāji. Atmosfēra bija sirsnīga, par to paldies visiem, īpaši kultūras centram, Bērnu un jauniešu centram, Mūzikas un mākslas skolai. Ballīte izdevās! Atkal priekšā darbs un, cerams, jauni panākumi.”
Kā dāvana pirms “Rūtoj” jubilejas bija dziesmu skates rezultāti – kolektīvam ir labākais rezultāts Preiļu novadā. Attēlā – “Rūtoj” savā jubilejas koncertā
V. Agurjanova foto