Konteksts. 27. novembrī Lūznavas muižā tika prezentēta šveiciešu mākslinieka un mūziķa Vinsenta Flikigera zīmējumu un latgaliešu kultūras ziņu portāla lakuga.lv vadītājas Edītes Husares īso stāstu grāmatiņa "Trusīni vessim reitā pi puiša". Tajā apkopoti "Latgales iedvesmoti zīmējumi un tiem veltīti stāstiņi par Latgales ikdienu un lietām. Izdevumam pieejama arī video versija, kurā stāstu autore latgaliski lasa visus grāmatā publicētos stāstus. Tos var noklausīties https://ej.uz/trusine.
***
“Trusīni vessim reitā pi puiša”. Kādas ir jūsu pirmās asociācijas? Manējās lika iepauzēt ar secinājumiem, taču neatlaida filoloģiskā vēlme ielūkoties grāmatā. Un ielūkojos – plānā, melnbalti gaumīgā izdevumā ar jauku trusīša kontūru uz vāka.
Nepilnas stundas laikā izgāju cauri 20 stāstiņiem jeb 20 lappusēm, pareizāk sakot grāmatas latgaliskajai sadaļai, jo teksti vienlaikus ir trijās valodās – latgaliešu, angļu un vācu. (Apsveicama ir nu jau tendence – latgalisko laist “plašākos ūdeņos”, izdodot vienlaikus citās valodās.) Izlasīju un viss nostājās savās vietās. Menedžments “ruļavoj” un tā tam jābūt! Vienkārši jāpieņem elementārs fakts: dzīvojam t.s. tirgus ekonomikas un grāmatu izdzīvošanas laikmetā. Atzīstiet: ja būtu nosaukums, piemēram, “Mani stāstiņi”, “Stāstiņi iz dzīves” vai tml., diez vai jūs tai pievērstu uzmanību, bet te – riktīga intriga!
Lappusēs nav ne trušu (ja neskaita pāris jaukus zīmējumus), ne kādu divdomīgu asociatīvu ainu (ja neskaita frāzi – “Iz cytu godu byus mozi trusenteni!” – ar to domājot vien skaidrojumu bērnam, kuram negribas teikt, ka trusis tiek gatavots ceļojumam uz zupas katlu).
Grāmata ir par katru no mums, par mūsu atmiņu reālijām. Par laikiem, kas bijuši un diez vai vairs kādreiz būs. Grāmata ir par noķerto mirkli, kas: liek atcerēties, kā dzēraunē zīd uobeļnicys; kas ir maja dzīduojumi; apciemot babu, kas lūdzas baznīcā ik reizi vienā solu rindā; pīna galdu; sajust bezdelīzņu čivināšanu, svētdienas garu, pirts slotas čaboņu, lisapeda šarmu, zylupīša dunūņu ar tā pasažieru stāstiem, pat klāva iemītnieku un datora paroļu satikšanos; mammas lolotās puķes dārzā, ko izbradājušas sābru govis utt. Katra lappuse kļūst par daļu no mums. Tikai vienam lemts to pamanīt, fiksēt, cits paiet garām un nekad nespēs radīt grāmatu – ne grāmatu, ne tādu vilinošu virsrakstu tai. Gluži vienkārši tāpēc, ka katram lemts kas savs.
Naglai uz galvas ir retoriskie jautājumi, senču ticējumi un filozofiskas pārdomas, piemēram: “A jius nabīdej, ka mes, vystycamuok, asom pādejuo paaudze, kas zyna, kas tys pīna golds taids ir?”; “niu reši saīt byut sātā, kur nu vēļ volkuotīs pa sābrim.”; “Nu gada siļčys naiztaiseisi!”; “Molks ir tāva dareišona, “meditaceja”, kai pats soka!”; “Ka brauksi iz dzerauni, tik īlic naudu kārmanā, zagiuze jau kiukoj!”
Katrs stāsts ir kā Edītes “domsūdze” [no vārda “grēksūdze”, tikai grēku tur nav, vien atmiņas un domas], bet šķiet, ka katra lappuse ar savu vēstījumu ved uz Latgales lauku burvīgo un zūdošo realitāti, atgriežot bērnībā, bet jau ar pieauguša cilvēka “bagāžu” velosipēda vai automašīnas bagāžniekā. Un zīmīgi ir pēdējā stāsta pēdējie vārdi “Itūgod īspiešu!” Mums katram kaut kas jāpaspēj – gan itūgod, gan jaunajā gadā!
Būtībā – šī grāmatiņa ir jauka dāvana, Truša gadu sagaidot! Saku bez mazākās ironijas un nereklamējot, vienkārši – trusīne voi truss, bet tie ir latgalieši! Jāatbalsta savējie, lai saglabātos sajūta, kas minēta arī grāmatā: “Kū Tev nūzeimoj Latgola? Sātu principā.. Tei ir vīta, kur vysod gribīs atsagrīzt!” To arī mēģina mums pateikt grāmatas autori.
Skaidrīte Svikša
Dagnijas Bernānes foto