Kopš esam uzsākuši rakstu sēriju par Ukrainas kara bēgļiem, no cilvēkiem, kuri mieru un pagaidu mājas atraduši Preiļu novadā, vairākkārt nācies dzirdēt vienu un to pašu vārdu un uzvārdu – Edgars Urbanovičs. Edgars mums palīdzēja... Edgars atveda... Edgars parādīja, iedeva... Kas ir šis cilvēks?
Edgars Urbanovičs ir Preiļu novada domes darbinieks, pašvaldībā atbildīgais par darba drošības lietām, bet kopš šī gada februāra beigām arī persona, kas koordinē pašvaldībā iebraukušo bēgļu jautājumus. Kā šajos mēnešos kopš kara sākuma viņam klājies, turpmākajā sarunā.
Edgars Urbanovičs teic, ka viņa iesaistīšanās Ukrainas kara bēgļu problēmu risināšanā notikusi vienkārši. Kabinetā ienākusi domes vadība un viņam pateikts, ka, lūk, tāda situācija un jāuzņemas papildu pienākumi. Tās bija februāra beigas, dažas dienas pēc kara sākuma, bet visi jau saprata, ka Eiropai būs jāuzņem bēgļi no Ukrainas. Daudz bēgļu arī Latvijā.
Tā bija pilnīgi sveša, nezināma un satraucoša lieta, jo neviens nevarēja paredzēt, kad bēgļi ieradīsies, cik viņu būs, kā rīkoties pašvaldībai.
“Mums Krievijas un Baltkrievijas robeža ir salīdzinoši tuvu, tāpēc sapratām, ka bēgļu kustība būs aktīva,” atceras Edgars. “Tajā brīdī ar atbraukušo cilvēku datu noformēšanu man ļoti palīdzēja domes speciāliste Ieva Pastare. Jāsaka, mums Preiļos ir ļoti paveicies, jo tepat ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) nodaļa. Liels paldies viņiem par darbu un pacietību.
Kad ukraiņi ieradās, vispirms ar viņiem bija saruna par tālākajiem plāniem – paliks pie mums vai dosies tālāk. Situācijas bija dažādas.
Daļa no atbraukušajiem ieradās pilnīgi bez spēka, nomocījušies, bez rezerves apģērba, viņu mašīnas bija sašautas, tāpēc pilnīgi saprotami, ka vispirms viņiem bija jāizguļas, jāatpūšas, jāatjēdzas.
Es teicu – nesteidzieties, padomājiet, ko tālāk vēlaties darīt. Kāds domāja trīs, kāds desmit dienas.
Daļa no tiem, kuri bija ieradušies Preiļos, izvēlējās Rīgu vai tālāku galamērķi Eiropā. Ja tā bija, piemēram, Vācija, sadarbojāmies ar prāmju kompāniju “Stena Line”, reģistrējām, sastādījām maršrutu līdz ostai Liepājā. Vienkāršāk, ja cilvēkiem bija personīgās automašīnas. Ja tādu nebija, ukraiņiem nācās mērot ceļu ar sabiedrisko transportu vispirms līdz Rīgai, tad tālāk. Nokļūstot galapunktā Vācijā, bēgļi ar mani vienmēr sazinājās, teica, ka viss ir labi.
Savukārt tiem, kuri izvēlējās palikt pie mums, nekavējoties bija jāsāk kārtot dokumenti, vispirms uzturēšanās atļauja PMLP, jāsaņem personas kods, tad jāreģistrējas pie kāda ģimenes ārsta un tā tālāk. Bija gadījumi, kad medicīniskā palīdzība bija nepieciešama tūlīt pēc ierašanās. Mūsu ārsti palīdzēja bez visiem personas kodiem, bez reģistrācijas, jo no tā taču atkarīga ne tikai veselība, bet arī dzīvība. Tikpat pretimnākoši bija darbinieki pašvaldības sociālajā dienestā.
Šobrīd situācija ir daudz mierīgāka. Daļa no Ukrainas bēgļiem, 27 cilvēki, izmitināti viesnīcā, pārējie atraduši un īrē dzīvokļus Preiļos, Aglonā. Kopā novadā pašlaik apmetušies 74 ukraiņi. Liela daļa no viņiem iekārtojušies darbā. Starp citu, jau tūlīt pēc ierašanās un neilgas atpūtas man jautāja – kā atrast darbu? Ir taču jāstrādā, jāpelna.
Strādīgums ir viena no patīkamākajām ukraiņu tautas iezīmēm.
Bērni mācās, daļa apmeklē vietējās skolas un papildus arī mācās attālināti ukraiņu skolās, citi mācās tikai attālināti. Bija ģimene, kura uz laiku apmetās Aglonā, paralēli meklēja darbu. Atrada iespēju strādāt Rīgā, tāpēc pārcēlās. Man nav nācies saskarties ar bēgļiem, kuri atbrauc, sēž un gaida kādus brīnumus. Pašvaldības Latvijā, kur apmetušies bēgļi, apmeklēja pārstāve no Ukrainas. Es ar prieku varēju stāstīt par ukraiņu vēlmi strādāt. Atceros ģimeni, kurā bija septiņi vīrieši, dzimtenē nodarbojušies ar lauksaimniecību. Satiek mani no rīta un prasa – Edgar, palīdzi, gribam strādāt, nu, nevar tā neko nedarīt. Tā viņi iekārtojās darbā pie kāda mūsu vietējā zemnieka. Rudenī visi atgriezās dzimtenē, lai gan apstākļi tur visai smagi.
Esmu pateicīgs vietējiem cilvēkiem par atsaucību un sniegto palīdzību. Preiļu viesnīcas darbinieces ir izpalīdzīgas, sagādāja apģērbu un apavus tiem, kuri bija ieradušies praktiski tikai ar to, kas mugurā. Ar daudziem no atbraukušajiem, īpaši tiem, kas ieradās sākumā, izveidojušās ciešas attiecības, dažus varu saukt par draugiem. Bija ukraiņu puisis Romāns, viņš pie manis uz Aglonu pat ar deltaplānu reiz atlidoja. Pēc trim mēnešiem Romāns aizbrauca, tagad dzīvo un strādā Somijā. Divas meitenes devās uz Vāciju, arī viņām viss ir labi. Lielākajai daļai Latvijā un Latgalē ļoti patika, to viņi vienmēr uzsvēra, tomēr darba iespējas un nepietiekamais atalgojums mudināja meklēt citu dzīves vietu Eiropā.
Mums grūti saprast, ko cilvēki Ukrainā pieredzējuši un pārdzīvojuši. Daudzi nebija spējīgi neko pastāstīt, tūlīt sāka raudāt un vajadzēja laiku, lai sakārtotu domas. Citiem savukārt bija nepieciešams izrunāties, kā saka, atlaist visu, kas sirdī sakrājies, lai kļūtu vieglāk. Bieži uzturējos viesnīcā ilgi pēc darba laika beigām, runājāmies, runājāmies. Pēc tādām sarunām viņi teica – nu palika vieglāk, jūs mums kā psihologs. Patiesība nav tālu, jo pēc izglītības esmu pedagogs un psiholoģija man ļoti patīk. Slodze samazinājās, kad darbu sāka sociālais mentors Inna Zenovjeva. Viņa ir īstais cilvēks, kas var palīdzēt.
Kāpēc? Kāpēc? Tas ir jautājums, uz kuru meklē atbildi kara bēgļi. Viņi saka – mums taču viss bija, mēs dzīvojām, strādājām, bijām laimīgi. Tad atnāca “atbrīvotāji” un “atbrīvoja” – no mājām, no darba, no veiksmīga biznesa, no visa...
Esmu pārliecināts, ka daudzas nākamās ukraiņu paaudzes neaizmirsīs nodarīto pārestību.
Es nevarētu izdarīt ne daļu no saviem uzdevumiem, ja ne pašvaldības vadības atsaucība un pretimnākšana. Piešķīra transportu, ja tas bija nepieciešams, īsā laikā palīdzēja iegādāties, piemēram, veļas mazgājamo automātu vai gludekli, pēc negulētas nakts ļāva man atpūsties. Februāra beigas un marts bija visaktīvākais laiks, kad pie mums ieradās visvairāk bēgļu. Sieva mani mājās gandrīz neredzēja, jo bieži vien tieši naktīs ik pēc stundas atskanēja telefona zvani, bija jābrauc uz robežu sagaidīt un atvest ieradušos bēgļus, izmitināt viņus un vienlaikus domāt, kur likt nākamos. Vasarā Terehovas robežkontroles punktā bija ļoti aktīva kustība, cilvēki bija šķērsojuši Krieviju gan personīgajās automašīnās, gan autobusos, pāri Krievijas–Latvijas robežai devās kājām.
Vēl noteikti gribu uzteikt Viduslatgales pārnovadu fonda līdzdalību palīdzības sniegšanā. Par savāktajiem līdzekļiem palīdzēja iegādāties medikamentus, organizēja labdarības un ziedojumu akcijas bērniem nepieciešamo lietu sagādāšanai.
Var tikai apbrīnot ukraiņu gribu atgriezties dzimtenē. Dažs teica, mēs tikai izgulēsimies, atpūtīsimies un tūlīt brauksim uz mājām, lai gan, pilnīgi iespējams, māju vietā ir drupas un krāsmatas. Parasti pēc atpūtas un apdomāšanās domas mainījās, un cilvēki nolēma palikt drošībā līdz kara beigām vai vismaz līdz brīdim, kad viņu dzimtās mājas būs atbrīvotas.
Pašlaik bēgļu pieplūdums apstājies. Jau aptuveni mēnesi nevienu Ukrainas iedzīvotāju neesam uzņēmuši. Ir bijuši tikai atsevišķi telefona zvani ar lūgumu konsultēt. Kad izstāstu par reālo situāciju – darba iespējām, algām, pabalstiem – viņi izvēlas braukt tālāk.
Cilvēkiem tieši un atklāti jāpasaka, uz ko jābūt gataviem – ka pie mums nav ne milzīgu algu, ne nebeidzamu darba iespēju.
Šogad gandrīz trīs mēnešus par savu tiešo darba pienākumu veikšanu atcerējos tikai starplaikos, taču darbs bija jāpadara. Tagad pamazām ieeju vecajās sliedēs, bet joprojām regulāri sazinos ar bijušajiem klientiem, kuri no ārzemēm zvana, sūta ziņas un fotogrāfijas. Ne tikai WhatsApp, bet apgūtas arī citas platformas – Messenger, Telegram. Par šovasar piedzīvoto varētu grāmatu uzrakstīt, tikai tā nebūtu priecīga grāmata.
Ar tiem ukraiņiem, kuri joprojām dzīvo un strādā Preiļu novada teritorijā, uzturam kontaktus, dažam pat auto riepas manā garāžā glabājas. Ceru, ka kaut kad drīzumā karš Ukrainā beigsies un viņi varēs atgriezties mājās, ka Preiļu novadu atcerēsies ar labu. Pēc kara es noteikti aizbraukšu uz Ukrainu, jo tagad man tur ir tik daudz draugu.”
Lidijas Kirillovas teksts