Vikipēdijā atrodamā informācija teic: “Twitter ir (..) virtuālas saziņas un mikroblogošanas tiešsaistes sociālā tīkla tīmekļa vietne, kurā cilvēki var sūtīt un lasīt savas un citu rakstītas īsas ziņas – tvītus”.
Lai arī lielākoties tā ir vieta, kur dalīties savās personīgajās pārdomās, piedzīvojumos, priekā vai sašutumā, tomēr ir reizes, kad ar tās palīdzību iespējams paveikt arī lielas lietas. Viena no tām – tā saucamais Twitter konvojs, kura kodols ir Reinis Pozņaks, Juris Pūce, Laura Pliča-Stankeviča un Svitlana Nalivaiko, kuru šī brīža misija ir nogādāt dažādus transportlīdzekļus un citas nepieciešamas lietas uz Ukrainu.
Aicināju viņus uz attālinātu sarunu – par to, ko viņi dara un kāpēc.
Pastāstiet – kas īsti ir Twitter konvojs, kad un kā radās ideja to izveidot?
Reinis: – Twitter konvoju aizsāka Ali Jansons, kurš ir SIA "Vāģi" vadītājs un viens no speciāli Latvijas armijai radītā apvidus auto “VR-1FOX” izstrādātājiem. Viņš 27. februārī ieraudzīja kāda ukraiņu puiša lūgumu pēc palīdzības, ka trūkst mašīnu. Sazvanīja savu draugu kompāniju, tajā skaitā Juri Pūci, sametās un par savu naudu nopirka pirmās astoņas mašīnas. 28. februārī ceļā devās pirmais konvojs, kurā piedalīties kā šoferis tiku pieaicināts arī es.
Kad atbraucām atpakaļ, sapratām, ka mašīnas ir ļoti nepieciešamas. Domājām, kā īstenot šo ideju, varbūt kādiem uzņēmējiem lūgt palīdzību, bet tā kā man nebija īsti, kam prasīt, vienkārši ierakstīju Twitter vietnē, ka, re, mēs astoņas mašīnas aizvedām, bet ļoti vajag vēl. Ieliku savu bankas kontu un viss notika – kopš tā laika katru nedēļu tiek sūtītas mašīnas, un tā arī radās tas nosaukums – Twitter konvojs.
Un ko nozīmē biedrības “Agendum”, kuras paspārnē jūs darbojaties, nosaukums?
Reinis: – Kādā brīdī mēs sapratām, ka ir vajadzīga biedrība, lai nav jāizmanto privātais konts. Patiesībā tā biedrība man jau bija, tikai pasīva un tai bija garš un sarežģīts nosaukums, kuru nomainīju uz “Agendum”, kas nozīmē ‘lietas, kas jāizdara’. Šis nosaukums ir vienkāršs, starptautiski saprotams, viegli izrunājams, izlasāms un der jebkurai nodarbei. Šobrīd ‘lietas, kas jāizdara’ ir palīdzēšana ukraiņu armijai.
Pastāstiet, kā jūs satikāties.
Reinis: – Pirms tam nebijām pazīstami – principā, visi tajā konvojā arī satikāmies. Pirmajā braucienā iepazinos ar Juri, Laura brauca jau otrajā konvojā. Viss noticis dabiski – tie, kas gribēja darīt, tie arī dara. Runājot par Svitlanu, vienā brīdī sapratām, ka mums ļoti noderētu kāds cilvēks, kurš pats ir no Ukrainas, runā ukrainiski un var sazināties ar ukraiņu pusi, veikt koordinēšanas darbus. Tā Margarita, kas arī aktīvi iesaistās Twitter konvoja kustībā, iepazīstināja mūs ar Svetu.
Svitlana: – Es atbraucu uz Latviju marta vidū. Pirmā lieta, ko darīju, aizgāju uz biedrību “Tavi draugi”, jo tā bija vienīgā organizācija, par kuru zināju, ka tā nodarbojas ar palīdzības sniegšanu ukraiņiem. Viņi teica – jā, varat nākt palīdzēt. Tad man piezvanīja Margarita un pastāstīja, ka ir tāda kustība Twitter konvojs un “Agendum” un viņiem vajag cilvēku, kurš zina ukraiņu valodu. Es tūliņ piekritu, jo iespēja palīdzēt savai valstij, atrodoties ārpus tās, tas ir ļoti vērtīgi. Ļoti. Sēdēt bez darba es noteikti negribēju, gribēju kaut kā palīdzēt un, kad es atnācu pie viņiem, ieraudzīju, kāda enerģija te valda, redzēju, kā latvieši palīdz Ukrainai, cik spēcīgs ir šis atbalsts, protams, es te paliku.
Kāda ir šī brīža statistika?
Juris: – Šobrīd oficiāli ir bijuši 60 konvoji (saruna notika 28. novembrī, 13. decembrī tie bija jau 62 konvoji – J.S.-Č.), bet īstenībā ir vairāk, jo neskaitām speckonvojus. Un nogādātas oficiāli ir 923 automašīnas, bet arī te skaits ir nedaudz lielāks, jo dažas ir “pazaudētas” pa ceļam – nogādātas ir, bet ir pazuduši dati par tām.
Laura: – Mums kara sākumā nebija uzskaites sistēmas, jo katra nedēļa un katrs konvojs likās, ka tas būs pēdējais – karš beigsies vai mums nauda beigsies, entuziasms un ziedotāji. Tagad pie sešdesmitā konvoja tā vairs nešķiet. Kā Reinis saka – tagad līdz uzvarai. Latvieši ir brīnumaina tauta, jo varētu šķist – no kurienes viņiem tik daudz naudas un mašīnu…
Svitlana: – Patiešām – Latvijai, latviešiem ir liela vēlēšanās palīdzēt, un tas ļoti daudz nozīmē. Es saprotu, ka jūs lieliski atceraties, kā tas ir, kad atņem brīvību. Redzot mūs, lieliski saprotat, pie kā tas var novest – viņiem diemžēl ir vienalga, ko nogalināt un kuru tautu mīdīt kājām.
Cilvēki, pat ja nevar palīdzēt finansiāli, tad veltī savu laiku, brauc uz Ukrainu, ved mašīnas, tērē laiku uz robežām, jo tas nepavisam nav viegli – robežu šķērsošana aizņem stundām laika. Cits atnes siltas drēbes, konservus – ko nu kurš var. Man šķiet, ka Latvijas un Ukrainas tauta ir kļuvušas kā māsas. Jo šī palīdzība ir ne tikai materiāla bet arī garīga, dvēseliska. Nereti atbrauc latviešu ģimenes, pie kurām dzīvojuši ukraiņi, kas jau aizbraukuši atpakaļ uz Ukrainu, un saka – mums vajag viņiem nodot ģeneratorus, siltas drēbes – tie taču ir mūsu ukraiņi, mūsu ukraiņu ģimene, viņi tur salst, mums vajag viņiem palīdzēt. Šī attieksme ikreiz liek raudāt.
Reinis: – Tā ir – mēs nu jau nevis vienkārši piegādājam mašīnas ukraiņu armijai, bet esam kļuvuši par platformu, kas apvieno ļoti daudz cilvēku. Palīdzam nogādāt transportlīdzekļus, ko cilvēki ir sagādājuši saviem draugiem vai paziņām, kas karo, šobrīd daudz tiek ziedots ģeneratoru. Runājot par nogādātajām mašīnām, no tiem deviņiem simtiem apmēram puse ir cilvēku ziedotas mašīnas un puse ir pirkta par saziedoto naudu.
Vai ir kādi piedzīvojumi, pārdzīvojumi, kas ir īpaši palikuši atmiņā?
Reinis: – Protams, pats pirmais brauciens bija visiespaidīgākais. Toreiz mēs pa ceļam satikām puisi Sergiju, kurš Latvijā nodzīvoja ar ģimeni sešus gadus, dzīvo joprojām, un kara ceturtajā dienā vienkārši atstāja ģimeni, aizvēra biznesu un devās ceļā ar mugursomu, tobrīd vēl īsti nezinot kā, bet aizstāvēt savu zemi. Neviens viņam to nelika darīt, varēja mierīgi palikt šeit.
Atpakaļceļā pāri robežai braucām autobusā, kurā bija bēgļi no Sumi, kuru tobrīd smagi bombardēja, – sievietes un bērni. Tā atmosfēra gaisā bija tīras šausmas. Skaties uz tiem bērniem un saproti, ka vēl pirms piecām dienām viņi dzīvoja tikpat mierīgu dzīvi, kā manējie dzīvo šobrīd. Un pēkšņi sēž autobusā uz Polijas robežas, brauc nezin kur. Tas atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, sapratu, ka jādara viss, ko var izdarīt.
Vai arī šobrīd paši vadāt automašīnas uz Ukrainu?
Reinis: – Tagad vairāk darbojamies kā organizatori, bet ik pa laikam braucam arī paši, parasti tādos garākos braucienos, iekšā Ukrainā pie karotājiem. Tas noteikti palīdz saglabāt motivāciju, kā arī ļauj uzzināt, kā mēs varam palīdzēt, ko viņiem neienāk prātā paprasīt vai mēs paši neaizdomājamies, esot šeit.
Nupat īstenots projekts, nogādājot autobusus Ukrainas skolēniem, piepildītus ar dažādām nepieciešamām lietām – kancelejas precēm, apģērbu, sildierīcēm utt. Pastāstiet par šo akciju.
Laura: – Tā ir manis iniciēta akcija, bet ideja radās Ukrainas vēstniekam Latvijā Oleksandram Miščenko. Zinot, ka mēs jau ļoti daudz mašīnu esam tur nogādājuši, viņš lūdza nogādāt arī vismaz vienu autobusu. Vasarā vēl bija šī naivā doma, ka septembrī Ukrainā atsāksies mācības, bet tā kā daudzas skolas ir iznīcinātas, tad ļoti daudz bērnus vajadzēs vest uz tuvākajām skolām. Šobrīd, protams, tā ideja ir sabrukusi – bērni joprojām mācās pagrabos ar lukturīšiem, dzīvo nesanitāros apstākļos un viņiem ir nolaupīts viss, ko varēja nolaupīt, – gan mantas, gan bērnība. Tomēr mēs neapturējām šo kustību, autobusi tika iegādāti, ziedojumi – savākti. Kopumā tika nopirkti septiņi autobusi, viens no tiem jau ir aizbraucis uz Izjumas pilsētu, seši dosies ceļā šo piektdien (2. decembrī, autobusi veiksmīgi nokļuva galamērķī Ļvivā 4. decembrī, kur tika nodoti attiecīgo pilsētu pārstāvju rokās – J.S.-Č.). Mūs pavadīs Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns, kurš ir arī bijušais vēstnieks Ukrainā, lai redzētu, kā notiek procesi uz robežas, jo Polijas muitas šķērsošana ir vislielākais izaicinājums visā šajā procedūrā.
Pēc kādiem principiem tika izvēlētas pilsētas?
Laura: – Ļoti sarežģīts jautājums. Ir ļoti grūti izvēlēties, kam atdot to autobusu vai mašīnu. Ar autobusiem izvēli izdarīt palīdzēja Juris Poikāns, iesakot pilsētu mērus, kuriem, viņaprāt, var pilnīgi droši uzticēties, ka sūtījums nokļūs pie bērniem. Ņižina kā galamērķis tika izvēlēta, jo tā ir manas bērnības pilsētas Preiļu sadraudzības pilsēta. Autobuss Preiļos šajā akcijā bija vienīgais Latgalē.
Vai ir kādi novērojumi par to, cik lielā mērā jūsu aktivitātēs iesaistās Latgale, latgalieši?
Reinis: – Grūti tā precīzi pateikt, bet noteikti aktivitāte un iesaistīšanās ir. Ļoti daudzi zemnieki, mežsaimnieki ir aktīvi, ir atbalstītāji gan ar mašīnām, gan degvielu.
Laura: – Jēkabpils it kā ir uz robežas, bet Twitter konvojs, var teikt, dzima Jēkabpilī, daudz turienes uzņēmēju un autosportistu bija tajā pirmajā kodolā, kas ļoti daudz un ilgi darīja un dara aizvien. Tā sagadījies, ka arī pieci no septiņiem autobusiem tika nopirkti “Jēkabpils autobusu parkā”.
Reinis nupat saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, un tas nav vienīgais jūsu saņemtais apbalvojums. Vai esat skaitījuši, cik to ir, un ko tie jums nozīmē?
Reinis: – Protams, no vienas puses Triju Zvaigžņu ordenis ir pagodinājums, ka valsts ir pamanījusi un novērtē mūsu paveikto, tomēr man personīgi ir divējādas sajūtas, jo es te baigais ordeņu saņēmējs, bet patiesībā tie darītāji ir krietni vairāk – simtiem un tūkstošiem cilvēku. Savukārt ukraiņi ir ļoti aktīvi dažādu pateicību un diplomu rakstīšanā, viņiem tas ir ļoti svarīgi – ka tik kāds nepadomā, ka viņi nenovērtē to, ko mēs darām. Bija pat tāds komisks gadījums – Kijivā nodevām mašīnu jaunveidojamai armijas vienībai, tur iznāk kungs formastērpā un 15 minūtes taisnojas par to, ka viņš nav varējis uzrakstīt pateicību, jo bijis ierakumos, kur bija baigās cīņas. Toties viņš mums uzdāvināja Ukrainas karogu, uz kura viņi visi parakstījušies, un īstenībā tas ir tas, kam ir īsta vērtība.
Svitlana: – Mums ir ļoti daudz kā – pateicību, ordeņu, medaļu, karogu (rāda sienu, pie kuras to ir patiešām daudz – J.S.-Č.), un tā ir tikai maza daļa, jo visam nepietiek vietas. Ukraiņi mīl būt pateicīgi. Un, jā, visdārgākās dāvanas mums ir karogi, kurus parakstījuši puiši no dažādām vienībām, jo viņi tur ieliek savu dvēseli. Šos karogus mēs arī ņemam līdzi uz dažādiem pasākumiem un mītiņiem.
Noslēgumā – kādas atziņas, pārdomas vai novēlējums.
Laura: – Būtu forši, ja Latgalē cilvēki vairāk iesaistītos šajā kustībā – mēs esam gatavi pieņemt visus. Gribētos, lai vairāk cilvēki dabū to “poti”, kas aizved pie tā, ka gribas ne tikai palīdzēt ukraiņiem uzvarēt, bet arī mums pašiem sevi aizsargāt. Lai gribas aizsargāt savu zemi, saprast, kā tas ir, kad cīnies par kaut ko. Mums jau te to nav tik viegli saprast, jo mums neviens nav brīvību atņēmis, dažkārt, šķiet, neprotam novērtēt to, kas mums jau ir.
Reinis: – Es savukārt gribu piebilst un tā galvenā atziņa būtu, ka cilvēkiem nevajadzētu gaidīt kaut ko no augšas, jo īstenībā paši varam ļoti daudz izdarīt, daudz vairāk nekā mums pašiem varbūt liekas, ka mēs varam.
Svitlana: – Es gribu novēlēt vienu, tā kā esmu cilvēks, kas ir bēdzis no kara uz citu valsti, – lai Latvija nekad nezinātu kara un vienmēr būtu mierīga valsts. Es svēti ticu, ka Latvijas tauta var apvienoties savas valsts labā un nepieļaut to, ka kaut kādi satricinājumi vai pretrunas jums traucētu. Galvenais – būt stiprai, vienotai valstij. Vēlu Latvijai tikai mieru un esmu ļoti pateicīga visai Latvijai, visiem latviešiem. Tas, ko jūs darāt, ir ļoti vērtīgi. Paldies.
Juris: – Es domāju, galvenais ir neīdēt un nečīkstēt, bet darīt. Ja gaidīsi, ka varbūt kāds cits izdarīs vai pats no sevis notiks, tas nepalīdz, nerisina situāciju. Tāpēc novēlu vienkārši iet un darīt.
Janas Skrivļas-Čeveres teksts, publicitātes foto