Ukrainas skolas direktore palīdz tautiešiem Preiļos
Viduslatgales pārnovadu fonda projektā “Ukrainas iedzīvotāju atbalstam Viduslatgalē” ir iesaistījusies ukrainiete Tetjana. Viņa atbrauca uz Preiļiem jūnija nogalē ar vīru un meitu (15 gadi), šobrīd pasniedz arī attālināti ķīmijas un bioloģijas stundas Kijivas un Luganskas skolā, priecājas, ka šonedēļ darbu atsāka viņas vadītais licejs Volčanskas rajonā Harkivas apgabalā. “1999. gadā pabeidzu augstskolu un no tā brīža strādāju skolā. Esmu liceja direktore, bet tā kā esmu šeit, tad mans darba līgums ir apturēts. Algu nesaņemu no 21. jūnija, tikmēr liceja darbu organizē pilnvarota persona. Šobrīd tur mācās 20 bērni, jācer, ka bērnu būs vairāk, bet pirms kara skolu apmeklēja 157 bērni. Es ticu, ka karš beigsies, atkal satikšu skolēnus ar degošām acīm, mēs mācīsimies klasēs, rakstīsim ar krītu uz tāfeles. Kamēr nav atjaunotas darba attiecības, tikmēr katru dienu attālināti mācu bērnus Kijivas un Luganskas skolā.”
Trīs mēneši okupācijā
Tetjana saka, ka nav iespējams aizmirst pirmo kara dienu. Kā ierasts, viņa arī 24. februāra rītā piecēlās plkst. 4.15, lai organizētu skolēnu atvešanu no lauku teritorijas. Taču viņas telefons sakarsa no vecāku zvaniem, ko darīt, jo ir sācies karš, visapkārt bija dzirdamas kanonādes. Meita ātri ielēja ūdeni pudelē, sameklēja aptieciņu un īpašo somu.
“Mēs līdz pēdējam brīdim neticējām, ka karš būs, vēl 23. februārī savā ciemā sanācām sapulcē un lēmām, kā svinēsim Masļeņicu. Taču karš sākās, tas uzkrita kā sniegs uz galvas, bija bail. Atskrēja vīrs (viņš strādāja blakus ciemā), tanī brīdī jau šāva visur, pēc tam pusastoņos devos uz skolu, sapakoju un noslēpu seifā svarīgos dokumentus... Sākās dzīve Krievijas armijas okupācijā. Tās bija 120 dienas... Negribas atcerēties…” teica Tetjana.
Lai gan Krievijas armija okupēja Harkivas apgabalu, viņi sākumā neinteresējās par ciemu, mazpilsētu iedzīvotājiem, tanki izbrauca cauri ciemam un devās tālāk, vienīgi šāva raķetes pāri ciemam uz Harkivu. Skolēni un skolotāji apmeklēja skolu, kamēr Krievijas armija neatslēdza elektrību, tikmēr Tetjana ar kolēģiem skolas krāsnīs no miltu rezervēm cepa maizi un izdalīja to vietējiem iedzīvotājiem. Maijā jau atslēdza internetu un elektrību, maizi cept vairs nevarēja, taču skolotāji turpināja darbu. Liceja gaitenī bija izlikti galdi, uz tiem bija saliktas burtnīcas ar uzdevumiem, un bērni nāca un paņēma mājās tās, pēc tam nesa atpakaļ jau ar izpildītiem uzdevumiem.
Pa to laiku Volčanskas rajona administrācijā bija ielikti Krieviju atbalstoši cilvēki – kolaboranti, tostarp Izglītības nodaļas vadītāja, kura sāka presēt skolu direktorus un skolotājus, lai viņi strādātu zem Krievijas karogiem.
Tetjana atcerējās: “Izglītības nodaļas vadītāja sasauca pirmo, otro sapulci, pēc tam izsauca katru direktoru uz individuālu sarunu un sāka draudēt, ka, ja ar visu kolektīvu nestrādāsim zem Krievijas karogiem un neizsniegsim Krievijas izglītības atestātus, tad visus ieliks rūpnīcas pagrabā. Jau no aprīļa tur, pagrabā, ieslodzīja pedagogus. Arodbiedrības vadītājs bija ieslēgts pagrabā tikai tāpēc, ka pirmajā sapulcē teica, ka Ukraina ir mūsu valsts. Tāpat arī kolēģi, kurai ir 65 gadi, turēja pagrabā vairākas dienas, pirmās piecas dienas nedeva pat ēst.
Mani izsauca 21. jūnijā un sāka draudēt ar to pašu, es iznācu no kabineta drebošām rokām. Tieši tad ģimenē nolēmām, ka brauksim projām. Skolas gads bija beidzies, taču sapratu, ka, ja okupācija ieilgs, tad septembrī mūs piespiedīs atsākt mācības zem Krievijas karogiem. Mēs devāmies projām (noalgojām pārvadātāju), jo nevaram atbalstīt okupantus. Izbraucām no Ukrainas 24. jūnijā, braucām caur Krieviju (no mūsu ciema līdz robežai ir 13 km), tur izgājām pamatīgu filtrāciju (pirms tam mēs izdzēsām visus datus telefonos), un iebraucām Latvijā. Viss ceļš no mājām līdz Latvijai bija 14 stundas garš,” pastāstīja Tetjana.
Tetjanas ģimene atbrauca uz Latviju vairāku iemeslu dēļ – tā atrodas vistuvāk, viņa labi nepārvalda svešvalodas, izņemot krievu valodu, ģimenei arī nebija naudas, lai dotos uz tālāku Eiropas valsti. “Latvijā mūs uzņēma ģimeniski silti, kā savējos, paldies brīvprātīgajiem, kuri mūs uzņēma,” teica Tetjana.
Brīvprātīgie Tetjanu ar ģimeni aizveda uz Rēzekni, no turienes viņi ar autobusu nokļuva Rīgā, tur atkal pieteicās brīvprātīgie, un viņu ģimeni aizveda uz bēgļu sadales punktu Muceniekos. Tetjanas ģimene izvēlējās apmesties Preiļos, jo tur jau dzīvoja viņas bijusī skolniece ar ģimeni, un 29. jūnijā Tetjana ar saviem mīļajiem iebrauca Preiļos.
Darbs ir patvērums
Preiļu novada pašvaldība Tetjanas ģimenei izmaksāja pabalstu, izmitināja viņus Jāņa Eglīša Preiļu Valsts ģimnāzijā, kur bija bezmaksas ēdināšana un dzīvošana trīs mēnešus. Ēdiens bija garšīgs, meita varēja apmeklēt vasaras nometni, tur viņai ļoti patika, teica Tetjana un pateicās Preiļu novada cilvēkiem par atbalstu.
Šobrīd Tetjanas ģimene dzīvo Preiļu viesnīcā, vada attālinātās stundas un palīdz tautiešiem Viduslatgales pārnovadu fonda projektā “Ukrainas iedzīvotāju atbalstam Viduslatgalē”. Vīrs strādā pie zemnieka Preiļu novadā, saņem labu algu, bet meita attālināti mācās Harkivas pedagoģiskajā koledžā un iegūs bērnudārza audzinātājas diplomu.
“Labi, ka ir darbs. Darbs ir patvērums, galva nav aizņemta ar domām, kaut gan ik pēc divdesmit minūtēm ņemu rokās tālruni un lasu ziņas, kas notiek Ukrainā, uztraucos, kā dzīvo brālis, vīra māte, citi radi un draugi. Sazinos ar savējiem bieži. Lai arī Harkivas apgabals ir atbrīvots no okupantiem, tomēr tur notiek intensīva raķešu apšaude, cilvēkiem bieži jāslēpjas pagrabos, bumbu patvertnēs. Gāzes nav, nav arī apkures, cilvēki gatavo ēdienu uz ugunskura. Paldies brīvprātīgajiem, kuri atved pārtiku. Es lepojos ar ukraiņu tautu, esam kļuvuši kā viena ģimene. Es lepojos ar mūsu Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski, ja būtu cits prezidents, tad Ukrainas vairs nebūtu. Paldies Zelenskim, viņš apvienoja tautu,” teica Tetjana.
Patīk cilvēki un Preiļi
Tetjana neslēpa sajūsmu par Preiļu cilvēkiem, pilsētu, tā ir mājīga, sakopta. Viņu priecē cilvēku sirsnība, savas vietas vēstures pazīšana, rūpes par kultūrvēsturiskām vietām un objektiem. Tetjana saņem no cilvēkiem tikai labus vārdus, vaicājumus, kā palīdzēt, un nav dzirdējusi nevienu rupjību. Vaicāta par latviešu ēdieniem, kas garšo, Tetjana atzina, ka ļoti interesanta garša bijusi biešu aukstajai zupai, ko nobaudījusi šovasar. Turpat sarunas laikā vienojāmies, ka Viduslatgales pārnovadu fonda saime pirms Ziemassvētkiem kopā ar ukraiņu ģimenēm gatavos latviešu un ukraiņu Ziemassvētku ēdienus.
Ukrainas uzvaru uzņems ar gavilēm un atgriezīsies
Tetjana jau pie tējas teica: “Jūs jautājāt, kā es uzzināšu par Ukrainas uzvaru. Kad atbrīvoja Harkivas apgabalu un mūsu ciemu, tas bija vārdos neaprakstāms prieks. Kad karš Ukrainā beigsies, man piezvanīs brālis (viņš ir žurnālists) un pateiks, ka Ukraina uzvarēja. Pieļauju, ka es to uzzināšu viena no pirmajām, jo brālis jau tagad sūta aktuālāko informāciju, kas notiek Harkivas apgabalā un citur. Un mēs dosimies mājās. Paldies Dievam, mūsu māja nav cietusi, tur ir dārziņš, ābeļdārzs, sēsim burkānus, bietītes...
Dzīvosim un strādāsim. Pieļauju, ka nevarēšu vairs strādāt ar kolēģiem, kuri atbalstīja Krievijas okupantus (viņi taču zvēriski bendēja cilvēkus Bučā un citur), tāpat būs arī bažas, vai esam drošībā, jo mēs atrodamies 13 km no Krievijas robežas. Es nevienam nenovēlu piedzīvot karu. Lai gan karš lika aizdomāties, kas tavā dzīvē ir vissvarīgākais. Man tās ir mierīgas debesis, ģimene, skolotāja aicinājums un brīva Ukraina. Es ticu, ka brālis piezvanīs un pateiks, ka karš ir beidzies.”
Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto