25. septembrī Ludzas evaņģēliski luteriskajā baznīcā norisinājās 150 gadu jubilejas dievkalpojums. Svinīgo misi vadīja bīskaps Einārs Alpe kopā ar prāvestu Mārtiņu Vaickovski. Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze skaitliskā ziņā ir mazākā Latvijā, taču dievnamu sveikt bija ieradušies arī no Kārsavas, Rēzeknes un Varakļāniem, tostarp arī Ludzas novada pašvaldības domes priekšsēdētāja 1. vietniece Ināra Silicka.
Ludzas Novadpētniecības muzeja sagatavotajā rakstā lasām, ka pirmās ziņas par vienu no vecākajām luterāņu baznīcām Latgalē – Ludzas luterāņu baznīcu – ir datētas ar 1599. gadu. Ap 1860. gadu tika uzcelta neliela koka luterāņu baznīca (tautā saukta par Andreja baznīcu), bet tās mūžs nebija ilgs, jo 1866. gada ugunsgrēka laikā tā nodega. Tajā laikā Ludzā no 5578 iedzīvotājiem tikai 36 bija luterticīgie.1872. gadā nodegušās koka baznīcas vietā tika uzcelta tagadējā ķieģeļu mūra baznīca. Ap 1885. gadu baznīcā tika uzstādītas Eilenburgā gatavotās ērģeles.
1919. gadā dievnams tika izdemolēts – tika sadedzināts altāris un soli, baznīcā tika ierīkots komjauniešu klubs. Pēc Latgales atbrīvošanas baznīcu atjaunoja, un 1924. gadā atjaunoto baznīcu iesvētīja luterāņu bīskaps Kārlis Irbe. Par baznīcas mācītāju strādāja J. Kundziņš.
Laika gaitā baznīcas sienās parādījās vairākas lielas plaisas. Radās doma par jaunas baznīcas celšanu. 1939. gadā arhitekts prof. Pauls Kundziņš izstrādāja jaunās mūra baznīcas projektu. Jaunais dievnams bija domāts ar 250 sēdvietām un būvdarbu izmaksas tika plānotas 98 000 latu apmērā.
1940. gadā prese rakstīja, ka svētdien, 1940. gada 9. jūnijā, tika ielikts baznīcas pamatakmens. Būvdarbus bija paredzēts pabeigt līdz 1941. gada 1. augustam.
Sākoties Otrajam pasaules karam, celtniecību pārtrauca, torņa smaile netika uzcelta. Pēc kara baznīcas ēku atsavināja un tajā iekārtoja noliktavu, pēc tam kinoteātri “Iskra”.
1957. gadā baznīcai noārdīja torni un ēkā ierīkoja sporta zāli. Piebūvē, kur tagad atrodas Ludzas maiznīcas veikals, tika ierīkota ģērbtuve, tualetes un trenažieru zāle. Baznīcas tornis tika nojaukts pēc 1957. gada (iespējams, 1963. gadā). Laika gaitā visa luterāņu baznīcas iekārta pazuda, vienīgi līdz šodienai, par lielu brīnumu, Ludzas Novadpētniecības muzejā ir saglabājusies altārglezna “Kristus ar biķeri”, kas muzeja krājumā nonāca 1949. gada 10. jūnijā, kā arī saglabājusies kapličas altāra glezna “Kristus lūdzas”.
Tikai 1992. gadā Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze varēja atjaunot savu darbību. Bet dievnamu atguva tikai pēc diviem gadiem – 1994. gadā.
2003. gada 19. aprīlī draudze uzsāka baznīcas atjaunošanu. Atjaunošanas darbi sākās ar jumta remontu, šiem darbiem Rīgas lielā luterāņu baznīca ziedoja 10 000 latus. Lai gan Ludzas evaņģēliski luteriskā draudze skaitliskā ziņā ir mazākā Latvijā, bet, kā tauta saka, “no pasaules pa diedziņam” tomēr draudze spēja atjaunot dievnamu, kurš pulcina ticīgos uz lūgšanu, notiek arī labdarības un kultūras pasākumi. Baznīcas altāris tika saņemts dāvinājumā no Jaundubultu draudzes, Grobiņas baznīca uzdāvināja soliņus, Ludzas pilsētas sadraudzības pilsēta Bad-Bodenteich Vācijā – svečturus un lustras. Baznīcai ir divas ērģeles – vienas uzdāvināja vācu draugi, otras – dāņi.
2018. gadā, pateicoties Ludzas evaņģēliski luteriskās baznīcas rūpēm un atbalstam, tika restaurēta altārglezna “Kristus ar biķeri” (autors nezināms, datēta ar 1871. gadu). To restaurēja stājglezniecības restauratore Zane Stikāne. Restaurāciju finansiāli atbalstīja VKKF. Pēc restaurācijas Ludzas Novadpētniecības muzejs altārgleznu deponēja eksponēšanai Ludzas evaņģēliski luteriskajai baznīcai.
Daudz darba un enerģijas baznīcas atjaunošanā ieguldīja mācītājs Reinis Kulbergs, kurš Ludzas draudzē nokalpoja vienpadsmit gadus kopš 2002. gada. Viņš bija ļoti idejisks, aktīvs mācītājs, piedalījies muzeja pasākumos un aktivitātēs. Pēc R. Kulberga Ludzā dievkalpojumus vadīja Āris Kronbergs, Einārs Alpe.
Latvijā vismazākā luterāņu draudze svētkus svētī kopā