Tince mūsmājās ienāca pēc divu mīļu kaķīšu bēdīgas aiziešanas. Viena no viņas priekštecēm - ziņkārīgā Mince nelaida garām nevienas atvērtas durvis, tai skaitā elektriķu kārtīgi nepievērtās transformatoru būdas durvis, tādējādi izslēdzot elektrību pusei Vaboles ciema un aizejot bojā; savukārt Mika, dodoties savas teritorijas apsekošanas klejojumos, saķēra kaķu mēri, ko diemžēl nebija iespējams izārstēt. Māja bija kārtīgi jāizdezinficē un nākamo kaķīti drīkstējām ņemt ne ātrāk kā pēc pusgada.
Tā nu 2015. gada oktobrī no kolēģa , kura ģimene arī ir kaķumīļi, atceļoja ņiprs trejkrāsu kaķēns ar baltu astes galiņu. Ceļojums gan sākās, vispirms apmeklējot veterināro klīniku, saņemot komplekso vakcīnu (lai pasargātu no mēra un citām sērgām) un iegūstot potēšanas pasi, kurā tika ierakstīta arī Tinces krāsa – bruņurupuču! Tagad katru gadu oktobra sākumā Tince ir spiesta pārciest stresainu braucienu pie veterinārārsta, kur tiek izmeklēta, sapotēta, nosvērta – ar daktera uzslavu, ka kaķītei teju ir ideāls svars – 4,7-4,8 kg.
Ar kaķītes vārda došanu ir kuriozs - Tince šādi tika nosaukta par godu dzejniekam Rainim, jo tas bija viņa 150. jubilejas gads. Tomēr izrādījās, ka atmiņa ir nostrādājusi joku un Rainim nevienā bērnu dzejolī nav pieminēta Tince, tā savukārt ir Margaritai Stārastei.
Tince ir tipiska mājas kaķu cilts pārstāve, kura uzskata, ka mēs dzīvojam pie viņas, nevis otrādi un, protams, saimniekiem ir jāsamierinās, ka padsmit reizes dienā jāpiestrādā par “kaķa šveicaru”, ielaižot un izlaižot mīluli ārā.
Tince nav spēļmantiņa vai peļu iznīcināšanas līdzeklis, viņa ir kompanjone manam 90-gadīgajam tētim ikdienas gaitās. Tēti ikdienā Tince pavada ļoti labprāt, jo tā var tikt labākajās peļu vietās-pagrabā, graudu lādē, attālākajā malkas nojumē.
Tince pārtiek tikai no veikala pārtikas- kraukšķiem un vakariņās - paciņu konserviem ar zivīm (vai zivs garšu). Pārtikas paciņu čaukstoņa Tincei ir viena no mīļākajām skaņām pasaulē. Cilvēku ēdiens viņu absolūti neinteresē, varētu pielikt par sargu gaļas bļodai.
Tince attaisno vienu no mītiem par bruņurupuču krāsas kaķiem un ir varena peļu medniece. Peles gan tiek ķertas sporta pēc un uz zoba tiek liktas ļoti reti. Rožu dobē ir ierīkota peļu noliktava, no kuras tās aizvāc sunīte Frīda.
Ar Frīdu Tincei ir īstas kaķa un suņa attiecības. Kad Frīda ir brīvsolī, viņai nav lielāka prieka, kā uzdzīt Tinci kokā vai uz šķūnīša jumta. Savukārt, kad sunīte ir aplokā, tad Tince viņu kaitina, staigājot ar lepni izslietu asti gar sētu, vai tīksmi izstaipoties pie būra durvīm. Tince apliecina arī vēl vienu mītu par bruņurupuču kaķiem - ir dzīvnieciņš ar raksturu. Labprāt uzturas klēpī, bet tikai tad, ja pati būs tur ietraususies. Glaudīšanu tikai piecieš. Ja kaut kas nav izdarīts viņai pa prātam, vai māc garlaicība, mēdz izgrauzt kādam nevērīgi atstātam adītam apģērba gabalam vai zeķei caurumu. Īpaši kaķītei padodas dažādu šņorīšu un kurpju auklu sagraušana.
Tincei nav vienas noteiktas "midziņas", gulēšanas laikā viņa apceļo vairākas vietas, tai skaitā saimnieku gultas. Viena no iecienītākajām uzturēšanās vietām ir verandas skapjaugšā, jo pa diviem logiem lieliski var pārredzēt apkārtni. Kā meitenei pieklājas, Tincei patīk uzturēties puķudobēs, it īpaši tikko uzrušinātās.
Lai vai kas, Tince dāvā mums daudz prieka un pozitīvu emociju.
Aina Pabērza (Vaboles pagasts)