Dokumentos mūsu lieliskais un visas ģimenes dievinātais suns ir Alpen Gold jeb Bernes ganu suns, bet mājās viņu saucam vienkārši un mīļi par Gošu.
Jau bērnībā sapņoju, ka dzīvošu savā privātmājā, un man tur būs daudz lielu suņu. Bet, sapņojot par Bernes ganu suni, pat aizrāvās elpa un pamira sirds. Kad man bija desmit gadi, pierunāju vecākus paņemt suni. Mēs no kaimiņienes nopirkām kollija kucēnu. Jaunībā man bija vācu aitu suns, ar kuru pa izstādēm apbraukājām vai pusi Padomju Savienības un uz pirmo pakāpi nokārtojām dresūras un sargāšanas-glābšanas dienesta kursus. Kad izaugu, pārcēlos dzīvot uz Rīgu un paņēmu taksi – ar mazu suni pilsētas dzīvoklī ir daudz ērtāk, bet dzīvot vispār bez suņa nevarēju. Bernes ganu suns tā arī palika sapnis.
Pirms pāris gadiem mēs nopirkām zemi dziļos Latgales laukos, un domas par lielu, skaistu suni atkal pārņēma mani. Mums jau bija viens mazs suns no Rīgas patversmes un divi kaķēni no Daugavpils patversmes. Sāku domāt, ka varētu paņemt lielu suni. Pirms Jaungada, pirms manas dzimšanas dienas dēls jautāja, kādu dāvanu es vēlētos. Un viss nokārtojās. Šķiet, tobrīd vēl nebiju līdz galam pārliecināta – tik daudzi gaidīšanas gadi, un te – viss notiek? Tāpēc braucu uz Olaini pie audzētājas Aleksandras, ar kuru iepazinos feisbukā, vienkārši paskatīties kucēnu.
Mājās pārrados jau ar šo brīnišķīgo un mīļo “lācēnu”. Goša ir ļoti labsirdīgs, kā ierasts viņa šķirnes dzīvniekiem. Maigs un jautrs. Es viņu dēvēju “mans karalis”, jo viņam ir karalisks izskats un karaliska attieksme pret dzīvi. Nevar viņu piespiest darīt to, ko viņš negrib. “Neuzspiesta pretošanās” – tas ir stāsts par viņu. Ja viņš nevēlas izpildīt kādu komandu vai doties mājās pēc pastaigas, tad vienkārši apguļas uz zemes un uzlūko ar ļoti skumīgām, lielām acīm. Saprotams, ka es nevaru viņu paņemt rokās uz aiznest uz mājām, viņš taču sver tikpat daudz, cik es. Tāpēc nākas pierunāt un apmānīt ar gardumiem.
Goša ir arī ļoti apķērīgs, gudrs, ātri apgūst jaunas komandas un ar lielu aizrautību izpilda dažādus trikus. Viņš ļoti mīl spēlēt paslēpes – aiziet aiz koka un pacietīgi gaida, vai es viņu ieraudzīšu, vai sapratīšu, ka suns ir pazudis. Bet, kad es izliekos, ka viņu neredzu, kad satraukusies saucu “Goša, kur tu esi? Kur pazudis mans suns?”, viņš izskrien un priecīgs traucas pie manis.
Man ļoti patīk pozitīvā, uz atalgojumu balstītā sistēma, kas šodien ļoti populāra suņu dresūrā, tāpēc Goša aug par mierīgu, nosvērtu suni, kurš uzticas cilvēkiem, jo neviens nekad uz viņu nav kliedzis, vēl jo vairāk – nav sitis. Protams, tāda audzināšanas metode prasa vairāk laika un pacietības. Stipri pievelkot pavadiņu, rupji uzkliedzot uz suni, protams, var ātrāk un vienkāršāk panākt rezultātu, un to es atceros no jaunības, kad dresēju savu vācu aitu suni. Bet ar Gošu ir citādi – viņš ir karalis. Vai tad drīkst paaugstināt balsi pret karali? Protams, es jokoju, taču ļoti labi saprotu suņa psiholoģiju, viņa uzvedības motīvus un iemeslus, tāpēc mani suņi (mūsu mājās dzīvo arī maiga un izskatīga krancenīte Zefirka) ir paklausīgi un paredzami.
Goša manā dzīvē parādījās īstajā laikā. Lai arī kādas kataklizmas notiktu pasaulē vai manā personīgajā dzīvē, tomēr man blakus ir šis laimes un prieka kamolītis, kurš visu laiku grib ēst, pastaigāties, spēlēties, maigoties, viņa vienmēr ir par daudz, viņš prasa visu manu uzmanību, taču dara manu sirdi lielu un piepilda to ar mīlestību.
Fotogrāfe un māksliniece Diāna Jakimčuka no Augšdaugavas novada