Sen zināms, ka dzīvnieki ir cilvēka labākie draugi. Mani favorīti ir suņi (pati esmu dzimusi Suņa gadā).
2019. gadā zaudēju savu mīluli, divpadsmitgadīgo angļu kokerīti Rondu. Tas bija neizsakāmi smags pārdzīvojums, tāpēc nolēmu, ka dzīvniekus vairs neņemšu – bērni jau izauguši un nevēlos otrreiz piedzīvot zaudējuma sāpes. Sapratu, ka arī katrs nākamais dzīvnieks nebūs līdzīgs iepriekšējam. Tobrīd vēl mana mīlestība un rūpes bija vajadzīgas diviem kaķu senioriem.
Bet meita ik pa laikam atveda atrādīt kārtējo “izglābto” murrātāju. Atkopa, sameklēja saimniekus un atdeva.
Kādu dienu viņa ieradās ar Siāmas kaķēnu, kuram bija safīra zilas acis.
– Kas tas? – jautāju.
– Mammīt, tu tikai neuztraucies! Šis, 100 punkti, dzīvos ar mani (tobrīd man pašai jau bija trīs kaķi) Tas ir skaistulis Kosiks!
– Kas par vārdu jocīgu?
– Nu, tāpēc ka viņam šķielē viena actiņa (krievu valodā – “kosit”), ar šo defektu viņu nepirks. Man palika žēl, un es nopirku kaķīti. Viņš dzīvos pilsētā un brauks ciemos uz laukiem, staigās pavadiņā.
Nu, ok, lai tā būtu, nospriedu. Kādu laiku tā arī bija. Tad meitai bija jābrauc darba komandējumā, un kaķim pilsētniekam bija jābrauc uz laukiem.
– Man skaistuļa vārds ir piemirsies, – teicu meitai.
– Sauc, kā gribi, tikai, lai vārdā vai sacītajā būtu K burts, jo viņš jau atpazīst K burtu!
Ilgi nedomājot teicu:
– Mūsmājās ir trīs princeses, un tagad būs imperators Konstantīns. Nu, dižciltīgi!
Sajutis lauku mājas plašumus un vilinošās apkārtnes skaistumu, skaistulis vairs negribēja mainīt to pret pilsētas mūriem. Arī mana sirds iesāpējās, domājot, ka viņš vientulībā diennaktīm sēdēs viens (meitai ir maiņu darbs). Pēc abpusējas vienošanās nolēmām, ka Konstantīns paliks Aglonā. Tas bija pareizs lēmums. Brīvība vajadzīga visiem.
Par Konstantīnu var stāstīt ilgi un plaši, bet īsumā par savu mīluli varu teikt, ka tas ir apbrīnojams kaķis un mans labākais draugs. Mums ar viņu ir īpaša saikne, neizskaidrojama. Nebiju domājusi, ka tā spēšu iemīlēt kaķi. Atnākot no darba, Konstantīns sagaida ar prieku, pieglaužas ar savu zīdaino kažoku. Ļoti mīlīgs, labsirdīgs, bezgala uzticīgs un ļoti gudrs. Iepriecina skumjos brīžos un vienmēr ienes sirdī prieku. Viņš ir kustīgs, izvēlīgs ēdienā, liels skrāpētājs. Aktīvi interesējas, kas apkārtnē notiek (arī tuvākajās kaimiņmājās), iet kopā ar mani pastaigā uz mežu. Ja Konstantīns piekūst, tad nākas nest viņu uz rokām. Vēl viņš labprāt vizinās mašīnā. Izskatās, ka tāds “bērns” viņš būs ilgi. Konstantīns ir mans luteklis un mīļumiņš. Nedomāju, ka tā pieķeršos zilacainajam skaistulim.
15. februārī Konstantīnam palika trīs gadi. Esmu pateicīga, ka Konstantīns ienāca mūsmājās un izmainīja manu dzīvi, piepildīja to ar prieku un mīlestību.
P.S. Kad šo rakstu, Konstantīns paliek tramīgs…aaa…putniņš apsēdās uz palodzes.
Valentīna Mihailova, Aglonā