Daudz filozofisku dūmu gryudu ir par dzeivi, laiku, bet maņ vysvaira pateikt dūma, ka cylvāks tik iļgi nanūvecej, cikom jis koč kuo grib dareit, cikom jam ir sapyni, vieliešonuos. Tod nu itys ir taišni tys gadejums...
3. martā 70. jubileju svinēja Maruta Latkovska – cylvāks, kura davums Latgolā ir nūvārtāts ar lelom bolvom (treis “Boņuki”!) i klusuokim paļdis vuordim, bet patīss apbreins ir par grybu – dareit, radeit i kužynuotīs latgaliskajā. Da, na lelūs dorbus, kur juosēd arhivūs i bibliotekuos (tī lai palīk jaunajim, jei soka!), jai niule – piec aktivūs dorba gaitu – pateik labi justīs sovā sataisātajā vidē, izavēlēt, kū na/grib dareit, kur grib braukt, kū grib redzēt... Vaira nav žurnalista ramu i pīnuokumu. Vuordu sokūt – BEIDZŪT jei bauda breiveibu i ir sovys dzeivis saimineica, kura soka, ka niule “paleidz cytom zivim nērst”... (Ari es asu vīna nu taidom zivteņom... I paļdis par itū īspieju!)
Bet nu par duovonu, kū Marutys kuņdze jubilejā ir davuse sev i myusim. “Gruomatenis golvonais motivs ir pasaceit paļdis sovim bārnim i tim ļaudim, kuri ir bejuši, ir i vysod ari byus munā "puļcineitī", kuri ir paleidziejuši i paleidz eistynuot vysaidys idejis latgalistikys dryvā. "Tu pi mane dzeivoj... i nazini kai mane sauc" ir ari par tū, cik mes moz zinim i pazeistam sovu apleicejū pasauli,” soka jubilare.
Gruomotā (kurys metīņs ir 200 eksemplari i tei byus dabojama viņ pi autoris) ir 70 lopys pusis i četrys sadalis: “Munim gaišumenim” [bārnim], “Munam duorza pasauļam” [par sovim duorzinīka nūvāruojumim i latgaliskajim vuordenim], “Munim gora radinīkim” [mynāti romani latgaliski, karte “Ar Latgolu sirdī” i jaunuo tradiceja “Duorza svātki bārnim”]. Beiguos ir īskots bibliografejā. Tī ir eisi, bet sirds diktāti aproksti, puordūmys, kurā personeigais vejās ar globalū i latgaliskū.
Maņ beja gūds taiseit itū gruomatu ar Marutys kuņdzi kūpā, i varu saceit, ka jei tū beja īceriejuse pavysam pluonu, es sacātu – kautreiguoku, bet izadeve jū puorlīcynuot, ka juos dorbuošonuos i dzeive tik daudzpuseigys, ka – jo taiseit, tod salīkūt maksimali daudz tū, kas pošai pateik, par kū gribīs runuot plošuok. Tī ir eipašī cylvāki, fotografejis i sirdī palykušī nūtykumi. Tei ir koč daļa nu juos poštaiseitūs daudzūs kolažu ar pošys apkūpuotajim latgaliskūs augu, dzeivinīku nūsaukumim.
Lobs atspaids beja myusu sadarbeibā agruok topušuos kolažys – gon latgalīšu romanu apkūpuojums, gon “Kulturys kanons latvīšu literaturā – “Muni doktereiši””. Rezultatā jei izkristalizēja ari sovys “Kulturys kanona personalejis niulinejā dzeivē” – cylvākus, kurus sauc par “Latgolys zīdu, kas raksteituo i runuotuo vuorda kūpšonys teirumā dora, meklej i nu zemis paceļ ari laiku viejūs izkaiseituos vuorpenis...”. Vuokam izmontuota biļde nu Marutys kuņdzis duorza, kurā, jei uzsver, īsavuiciejuši sadzeivuot vysaidi augi, konkretajā gadejumā – cykorejs i lilejis. Taipoš kai dzeivē – juosavuica sūpluok zīdēt vysaidim cylvākim..!
Vuordu sokūt – tei ir gruomota ar sova veida pošinventarizaceju i plaukteņu sakuortošonu, saruna pošai ar sevi, kurā atsakluoja tī eistī puņkteni iz “i”, kurus ar niulinejū pīredzi cylvāks var drūšai likt. Tei ir sova veida turpynuojums 2018. godā M. Latkovskys izdūtajai gruomotai “Unuceite” (šaļtenis, kurys nūzibsnej ceļā). Jaunajā gruomateņā ari ir nu vysa pa drupaneiņai, bet – sirdei tyvuo, sevī i sovā breineigajā duorzā izaudzātuo! Loba duovona sev i tyvinīkim. Lai vēļ daudz rodūšu dūmu i dorbu!
Pateiceibā i ar lobuokajim vieliejumim – Skaidreite Svikša
Maruta Latkovska 2024. goda 3. martā Viļānūs, Kuorklu īlā 6 – draudziņu vydā. Volūdneica Lideja Leikuma, datorsalicieja i maketātuoja pi "Katòļu Dzeivis" Silveja Tuča, "Katòļu Dzeivis" korektore Emileja Cvetkova, školuotuoja Līveja Smirnova i muosineica Rozaleja Mežatuča. Karteņā vēļ nav muosys Silvejis Kurtenis ar veiru Juri, i pyutieju guru Silvejis Slavikys, kura biļdieja