Turpinot rakstu sēriju “Eiropas pēdas latgaliešos”, kas tapis sadarbībā ar Latgales plānošanas reģionu un “Europe Direct Dienvidlatgale” centru, “Vietējā Latgales Avīze” šoreiz uz sarunu aicināja Krāslavas novada domes Attīstības nodaļas vadītāju Ināru Dzalbi.
“Vai es jūtos eiropiete? Nu, protams, ka eiropiete, jo ne jau nu amerikāniete vai austrāliete!
Jūtos ļoti piederīga savai vietai, novadam, reģionam, valstij, un kopumā – noteikti arī Eiropai. Atradu statistiku, ka eiropiešu skaits ir 385 miljoni. Vai jūtos viena no viņiem? Globālākā skatījumā – protams, ka jā, un protams, ka es saku – “mēs, Eiropā”, nevis “mēs Latvijā” un “viņi Eiropā”.
Manā skatījumā Eiropa ir lieliska vieta, kur dzīvot un strādāt, jo vismaz Eiropas vidienē nav lielu dabas katastrofu, te ir unikāls kultūras mantojums, ļoti daudzveidīga un skaista daba. Man ļoti patīk, ka mēs Eiropas austrumos varam baudīt visus četrus gadalaikus. Es domāju, ka lielā mērā vienojoša ir arī kristietība un ar to saistītie uzvedības un morāles principi.
Pietiekami daudz zinu par Eiropas valstīm, un ļoti daudzās esmu arī bijusi un izbaudījusi to kultūru, dabu un cilvēkus. Bet vēl tik daudzas gribas apmeklēt… Domāju, ka pārāk maz esam iepazinuši vietas tepat kaimiņos – Lietuvā vai Igaunijā. Bieži vien ir nācies ceļot darba kontekstā, bet mīļākie ir bijuši braucieni kopā ar meitu uz Norvēģiju un Itāliju, kas, ļoti ceru, mums kļūs par skaistu tradīciju.
Zinu vai vismaz nedaudz saprotu vairākas Eiropas valodas, un, braucot uz kādu valsti, vienmēr patīk iemācīties vismaz dažas frāzes, piemēram, labdien vai paldies, tas man personīgi šķiet pats par sevi saprotams.
Ja runā par realizētajiem Eiropas Savienības projektiem Krāslavas novadā, ar ko cieši saistīts mans darbs, tad jāatzīst, ka Eiropas Savienības atbalstu pēdējos gadu desmitos jūtam ik uz soļa un praktiski visās sfērās. Daudzu darba gadu laikā Krāslavas novada pašvaldībā ir īstenoti neskaitāmi projekti, daudzus no tiem esmu vadījusi arī pati, pārējos – pieskatījusi, un piesaistītais finansējums noteikti ir mērāms miljonos, jo īpaši infrastruktūrā – gan Krāslavas daudzajās renovētajās ielās, gan pilsētas centrā un Krāslavas pils kompleksā, gan arī izglītībā un sociālajā jomā. No novada projektiem pirmais, kas nāk prātā, ir mūsu īpašais tūrisma piedāvājums pašā pierobežā – Laimes muzejs Indrā, endorfīnu laboratorija, kas māca, kā justies laimīgākiem. Tā kā esam pierobežas reģions, tad ieviesti arī daudzi pārrobežu sadarbības projekti. Bet, godīgi sakot, kad man kāds jautā, cik tad tie miljoni, cik tad tie projekti īsti ir bijuši, es nedaudz apjūku. Jo daudzreiz svarīgāk par šiem miljoniem ir cilvēki, kas var baudīt sakārtotāku vidi, saņemt kvalitatīvākus pakalpojumus, iemācīties jaunas lietas… Un vismīļākie ir projekti, kuros ir smaidīgi un iedvesmojoši cilvēki.
Tas, kas varbūt arvien vairāk apbēdina – Eiropas Savienībā iestājāmies kā viens reģions, bet, ņemot vērā kaut vai vidējo algu Latgalē, rādītāju sasniegšanai, piemēram, uzņēmējdarbības projektos, valsts griezumā nav īsti vienlīdzīgi nosacījumi, īpaši jau pierobežai salīdzinājumā ar Pierīgu. Un arī Eiropas subsīdijas lauksaimniekiem krietni atpaliek.
Lai Latgales cilvēks tepat Krāslavā vai Kārsavā, vai Zilupē, vai manā dzimtajā Aulejā kļūtu Eiropas līdztiesīga daļa, nevis būtu pabērna lomā, tad laikam jau arī pašiem, savās kopienās un uzņēmumos, ir vairāk jāizmanto tās iespējas, kuras Eiropa piedāvā (gan projektu finansējums, gan apmaiņas programmas utt.). Jo citas receptes īsti nav.”
Raksts tapis Latgales plānošanas reģiona “Europe Direct Dienvidlatgale” centra un “Vietējās Latgales Avīze” sarunu ciklā “Eiropas pēdas latgaliešos” ar domu paplašināt Latgales iedzīvotāju zināšanas par Eiropas Savienību (ES) un iepazīstināt ar dažādu nozaru pārstāvjiem Latgalē.
Ināra Dzalbe Norvēģijas pilsētā Oslo
Egitas Terēzes Jonānes teksts, foto no Ināras Dzalbes arhīva