Labdien! Mani sauc Kora.
Lai gan par kaķu meiteņu vecumu nemēdzam runāt, tomēr esmu no tiem kaķiem, kuri lepojas ar saviem gadiem. Esmu 12 gadus veca kaķene.
Savas saimnieces Lilitas, kuru mēs visi – mājinieki un draugi – saucam par Mamā, dzīvē ienācu pirms 12 gadiem no kādas ģimenes tepat Preiļu pusē. Mana jaunā saimniece izvēlējās man dievietes Koras vārdu. Kora ir grieķu auglības un zemkopības dievietes Dēmetras meita.
Lai gan esmu dzimusi vienkāršā nevis aristokrātu ģimenē, tomēr manā raksturā, uzvedībā, domāšanā var sajust un saredzēt daudz aristokrātiskā. Jau no bērnības man ļoti patīk «dārgas» lietas, piemēram, ūdenī ielikts veikala čeks. Mamā bija atnesusi no veikala daudzus pirkumus, bet es veikala čeku ieliku ūdens bļodiņā, dzēru no tās un sajutu, ka ūdenim ir dārguma garša un ka man ir aristokrātiska daba. Man ļoti, ļoti patīk ziedi, un vismīļākās ir rozes. Vai jūs, mīļie, kādreiz esat garšojuši rožūdeni? Tā garša ir fantastiska! Aizmirstu par savām kaķa aristokrātiskajām manierēm (arī Mamā nesaka neko), kāpju uz galda un baudu ziedu smaržu un dzeru rožūdeni. Dažreiz jūtos tik iedvesmota, ka... apgāžu vāzi, bet šis mazais pārkāpums man tiek piedots.
Esmu tipiska pilsētniece. Mani mēģināja pieradināt braukt ar auto uz laukiem un palikt laukos. Agrā jaunībā tur, laukos, piedzīvoju pirmo mīlestību. Mēdz teikt, ka mīlestībai nav šķēršļu... Toreiz es pratu kāpt kokā, uzrāpties uz malkas grēdas, pazust šķūņos un pļavās, jo vēlējos būt kopā ar mīļoto. Mamā nezināja, kā mani dabūt mājās. Bet tā taču bija mana pirmā mīlestība. Taču arī pirmā mīlestība kādreiz beidzas..., un beidzas arī dzīve laukos. Sirds bija salauzta, un, dzirdot aicinājumu «Braucam uz laukiem!», es paslēpjos turpat dzīvoklī, un mani nevar atrast.
Esmu lielu, burvīgu, brašu četru dēlu mamma, viņi izauguši par kārtīgiem kaķiem.
Man ir arī mana labākā draudzene Mamā. Mēs ar Mamā esam kopā gan priekos, gan bēdās, Mamā mani bieži sauc par savu otro pusīti. Zinu visus Mamā dzīves stāstus. Kad Mamā slimoja, gulēju blakus, naktīs savu miklo purniņu pieliku pie mammas deguntiņa un jautāju: «Murr, kā tu jūties, mur, vai tev ir labāk, mur?», un, kad Mamā atbildēja, ka jūtas labāk, es pieglaudos un iemigu. Toreiz pat negāju ēst un dzert līdz brīdim, kad Mamā izveseļojās.
Man ļoti patīk gulēt blakus Mamā. Mums ir savs rituāls – savu galvu ielieku Mamā plaukstā, un mūs apskauj salds miegs.
Bērnībā man garšoja viss, bet tagad esmu spāņu vītinātās desas fane. Tās baudīšana ir vēl viens rituāls. Kad desa ir uzlikta uz galda, pati neuzdrošinos to paņemt, tāpēc rāmi sēžu uz krēsla un ar vienu nadziņu parādu, kuru gabaliņu vēlas mana sirds. Kaķu meitenei taču ir jābūt pieklājīgai. Un Mamā vai kāds cits no ģimenes iedod šo našķi. Kopš esmu kaķene labākajos gados, priecājos, ja mani lutina ar spāņu vītinātās desas šķēlītes gabaliņiem. Diemžēl kaķu zobus neprotezē. Bet es joprojām māku nodemonstrēt salto.
Izvēloties draugus starp cilvēkiem, esmu vērtējoša. Kad cilvēks ienāk mājās, es ar savu kaķa skatienu skenēju, vai tas ir labs cilvēks, vai viņš mīl kaķus. Agrā jaunībā kādai tantei iekodu pirkstā, jo viņa teica, ka viņai kaķi nepatīk. Tagad gan esmu inteliģenta un labestīga, un, ja jūtu, ka cilvēks būs mans draugs, pieķeros viņam uz visiem kaķa laikiem. Pie Mamā ciemojas tikai labi cilvēki.
Es ļoti mīlu Mamā un visu mūsu ģimeni. Man nepatīk bildēties, tāpēc mana sejas izteiksme fotogrāfijās ir pārāk nopietna, tomēr esmu jautra, mīļa, inteliģenta un kārtīga kaķene. Man ir daudz ko stāstīt par saviem 12 kaķa gadiem, bet tos, kurus nepastāstīju, stāstīšu savai mīļajai Mamā. Atā, mīļie. Mur.
Pastāstīja Lilita Strode (Preiļi), bet pierakstīja Egita Terēze Jonāne