Viņa ir ukraiņu māksliniece, kura ieradās Līvānos bēgļu gaitās no Odesas
Ukraiņu māksliniece Olena Poslavska šobrīd pošas izstādei, ko atklās Muzeju naktī 13. maijā Līvānu stikla un amatniecības centrā. Viņa Līvānos ir atradusi patvērumu no Putina kara Ukrainā. Sarunā “Vietējai Latgales Avīzei” viņa pateicas visiem Latgales cilvēkiem, kuri viņai devuši sirds un māju patvērumu šajās bēgļu gaitās.
Olena Līvānos iebrauca 15. martā, draugu Sandras un Tālivalda Ziemeļu uzaicināta. “Esmu no Odesas, visu mūžu strādāju par skolotāju (vispirms tā bija vispārizglītojošā skola, bet pēdējos 15 gadus biju skolotāja specializētajā mākslas skolā). Tāpat vairākus gadus kā māksliniece piedalījos izstādēs Vācijā, Ukrainā u.c. Pagājušajā gadā iestājos Ukrainas mākslinieku savienībā un pavasarī būtu saņēmusi mākslinieka darbnīcu, taču sākās karš. Dažas dienas nevarēju attapties, staigāju pa māju kā mēnessērdzīga, tik liels bija pārdzīvojums. Tobrīd meita gaidīja bērniņu, tāpēc devās projām pirmā (šobrīd viņa dzīvo citviet Eiropā un audzina mūsu nu jau gadu veco mazmeitiņu). Arī es, vīra pierunāta, devos uz Latviju, bet Odesā palika vīrs, dēls, mamma, māsa... Viņi atteicās braukt projām, teica, ka paliks mājās,” pastāstīja Olena.
Pirmajā bēgļu vilnī no Odesas un citiem Ukrainas reģioniem brauca projām ģimenes, kuras baidījās par bērnu nākotni, aizbrauca arī tie, kuriem nebija sava mājokļa, un, kā novērojusi Olena, viņi šobrīd ir Vācijā, Holandē un citās valstīs, un daudzi viņas tautieši, atraduši labi apmaksātu darbu, nedomā atgriezties. Olena gan brauks uz Ukrainu, bet par to viņa stāstīs mazliet tālāk.
Kad Olena, draugu Sandras un Tālivalda Ziemeļu mudināta (Sandra ir Latvijas labākā ķīmijas skolotāja, viņa un Tālivaldis, un abu meitas Aisma un Jasmīna ir lielas sirds cilvēki, un, kad beigsies karš, viņi brauks pie manis uz Odesu paciemoties, saka Olena), ieradās Līvānos, draugi uzņēma viņu savās mājās un palīdzēja iekārtoties darbā (Olena strādā vietējā uzņēmumā). Toreiz draugi aizveda Olenu uz Līvānu stikla un amatniecības centru, kur Olena iepazinās ar māksliniecēm, šī muzeja direktori Ilzi Griezāni un speciālisti Kristīni Lipkovu, stikla pūtējiem un citiem darbiniekiem.
Olena priecīgi pauda: “Mēs ar Kristīni kļuvām lieli draugi. Es teicu, ka nodarbojos ar tekstilmākslu, un Kristīne teica, ka arī viņa ir tekstilmāksliniece, tāpat mums abām patīk japāņu glezniecība. Mēs kopā filcējam... Arī šodien sarunājoties mēs atklājam, ka mums ir daudz kopīgā. Tāda dvēseļu radniecība... Kristīne mani pierunāja pieteikties Valsts kultūrkapitāla fonda radošajai stipendijai, ko piešķir ukraiņu māksliniekiem, es pieteicos un saņēmu atbalstu. Nopirku visu māksliniekam nepieciešamo un novadīju vairākas meistarklases.
Kristīne paņēma līdzi uz Jēkabpils pilsētas svētkiem, kur ukraiņu tautiskajos rakstos apgleznoju māju, iesaistīja biedrības “Sarkanais akmens” aktivitātēs (meistarklasēs, izstādēs, plenēros). Pagājušā gada augustā piedalījos plenērā “Upe=2 MALAS-2”, kas notika Raiņa muzejā “Tadenava”. Kad dzīvoju Ukrainā, man nebija laika apmeklēt šādus radošus pasākumus, bet šeit, Latgalē, brīva laika ir vairāk, varu izglītoties un pilnveidoties kā māksliniece. Tagad top Kristīnes un mana tekstila darbu izstāde “Emociju faktūra”, ko atklāsim 13. maijā plkst. 19.00 Līvānu stikla un amatniecības centrā Muzeju nakts pasākumā. Varēs redzēt gleznas, panno, kurus var pat mazgāt.”
Kristīne Līvānos iekārtojusi radošu telpu – darbnīcu, kur notiek meistarklases, un
tās vada Kristīne un Olena, un pieaicināti mākslinieki. Visiem patika Olenas agrā pavasarī rīkotā japāņu glezniecības meistarklase, tāpat ar klostermāsu atbalstu rīkotās sarunas “Parunāsim par bērniem”. Odesā šādas meistarklases un sarunas ir ļoti populāras, turklāt mākslinieks nemitīgi pilnveidojas, attīstās, lai citiem iemācītu ne tikai tradicionālo mākslu, bet arī kaut ko mūsdienīgu, turpināja stāstījumu Olena.
Viņa priecājās par kopā būšanu ar latviešu māksliniekiem, pēc viņas novērotā, latvieši savā mākslā ir smalki, gudri, prasmīgi, čakli profesionāļi, kuri rada mākslu sev un citiem, nevis mākslu naudai. Latviešu mākslinieku darbos sajūtamas un saredzamas dvēseles vibrācijas. Un latviešiem rūp ģimenes un ģimeniskas vērtības, novērojusi Olena.
Tikpat interesanta un daudzveidīga māksla ir Ukrainā, un, kā teica Olena, mākslinieki turpina radīt arī šodien un dažādās tehnikās, daudzi uzsver baisā kara ļauno dabu, jo arī māksliniekam jāstāsta par karu, lai gan tā ir tikai mākslas valoda.
Ukraiņu māksliniece atzina, ka arī viņai patīk būt māksliniecei, turklāt piekrīt viedoklim, ka talantu nedrīkst paturēt tikai sev, ir jādalās ar to. Viņa pārvalda zīmēšanu, gleznošanu, keramiku (no māla veido sienas dekorus), vitrāžu mākslu, dekupāžu, tekstilmākslu, filcēšanu u.c., kā arī mākslas terapiju un psiholoģiju. “Māksla ir mana sirds lieta un mans patvērums, tā ir mana komforta zona,” uzsvēra viņa.
Sarunājāmies par Olenas atgriešanos Odesā. “Man laimējās mīļos apciemot šogad Jaunajā gadā, un es sapratu, ka šogad rudenī došos mājās, kaut gan neviens nezina, kad karš beigsies. Krievijas armija Odesu bieži apšaudīja ar raķetēm, tāpēc nebija elektrības, tāpēc nebija arī ūdens. Kad atbraucu, Odesā vakarā, tumsā visi staigāja ar lukturīšiem. Taču strādāja kafejnīcas, kurām bija degvielas ģeneratori, un tur cilvēki nāk, lai uzlādētu šos lukturīšu un mobilos tālruņus un parunātos pie kafijas. Kafijas maksā tikpat, cik tā maksāja pirms kara. Ievēroju, ka arī mūsu deviņstāvu mājā kaimiņi pasākuši biežāk satikties, lai parunātos. Mūsu mājā vēl ir gāze, tāpēc, ja nav elektrības, tad ēdienu var pagatavot uz gāzes plīts, bet tie, kuriem nav gāzes, brīdī, kad atkal pazūd elektrība, daudzstāvu māju pagalmos ir ierīkojuši mangala vietas, vāra tur ēdienu, tēju, visi dzer šo tēju un sarunājas, pēc tam tēju salej termosos. Šobrīd Odesā joprojām nav mierīgi, notiek pēkšņs bezpilotu aparātu uzlidojums, tie uzsprāgst paši, un no šiem sprādzieniem cieš cilvēki, ēkas,” teica Olena.
Ukraiņu māksliniece karu Ukrainā nosauca par šausmīgāko notikumu, neviens domājošs cilvēks nevarēja iedomāties, ka tas var notikt 21. gadsimtā. Piemēram, Odesā strauji attīstījās medicīna, taču tur nebija nevienas bumbu patvertnes, jo neviens nedomāja par karu, visi strādāja un dzīvoja ar cerību par vēl laimīgāku rītdienu, tāpēc kara sākumā bēgļu gaitās vispirms devās sievietes, kuras gaidīja bērniņus.
Olena apsolījusi sev, ka dosies mājās jau šoruden: “Šeit, Latvijā, pabeigšu visus savus radošos projektus un atgriezīšos Odesā, lai būtu ar mīļajiem. Nav svarīgi, vai karš būs vai nebūs beidzies, svarīgi, ka es būšu kopā ar savu ģimeni. Atsākšu darbu mākslas skolā, mācīšu bērniem zīmēt, gleznot, filcēt. Es sarīkošu latviešu mākslinieku izstādi. Es ticu un ceru, ka tā būs.
Latvijas, Latgales cilvēki būs manā sirdī, jo viņi man devuši ne tikai patvērumu, bet arī radošuma spārnus. Paldies Sandrai, Tālivaldim, Aismai un Jasmīnai Ziemeļiem, Kristīnei Lipkovai, Ilzei Griezānei, klostermāsai Emanuelai Lindai (šobrīd dzīvoju Līvānu klosterī), paldies manām lieliskajām darba kolēģēm un daudziem, daudziem māksliniekiem, meistarklašu un plenēru dalībniekiem. Latgale un Latgales cilvēki – tā ir mana paradīze. Es sajūsminos par skaistajiem, sirsnīgajiem un čaklajiem cilvēkiem, baudu Latgales ezerus, mežus, pļavas, ogas un sēnes... Visu šo gadu Līvānos pārvietojos ar velosipēdu, jo te ir tīrs gaiss, te elpojas viegli. Latgalē smeļos gara spēku.”
Olena Poslavska: “Māksla ir mana sirds lieta un mans patvērums”
Olena Poslavska (no labās) un Kristīne Lipkova gatavojas meistarklasei
Olena Poslavska ar Latvijas draugiem
Egitas Terēzes Jonānea teksts, foto no Olenas Poslavskas arhīva