Nupat martā Latgalē – Aglonā, Dagdā, Rēzeknē, arī Krustpilī – ar koncertiem uzstājās ukraiņu dziedātājs Andrijs Kravčenko. Aicināju viņu uz sarunu – par mūziku, sajūtām, uzstājoties Latvijā, un atziņām, kas gūtas, kad mierīgā ikdiena tiek vardarbīgi pārtraukta ar kara šausmām.
Pastāstiet nedaudz par sevi.
– Es esmu dzimis Čerņihivas apgabalā, kas atrodas Ukrainas ziemeļu daļā. Mūzika un radošums man ir tuvi kopš bērnības, cik sevi atceros. Lai arī kādus darbus esmu darījis, dzīve mani vienmēr tik un tā aizvedusi pie tā, ko daru tagad, – pie mūzikas, dziedāšanas.
Sākoties karam, sapratu, ka nedrīkst zaudēt ne mirkli, ir jārīkojas un jārada tagad, jo rīt var būt par vēlu. Arī līdz tam man, protams, bija kādi koncerti, uzstāšanās, tomēr kopš 2022. gada septembra esmu sācis darboties aktīvi, un šī aptuveni pusgada laikā man jau ir publicētas četras dziesmas. Es jūtu, ka man tas ir vajadzīgs un ka to vajag arī citiem cilvēkiem – saņemu ļoti labu atgriezenisko saikni, saprotu, ka cilvēkiem patīk tas, ko daru, ka nedrīkst apstāties, vajag darīt vēl vairāk.
Esmu mācījies mūzikas skolā, pūšaminstrumentu klasē spēlēju sitaminstrumentus, paralēli arī dziedāju kā solists dažādos svētkos, koncertos un pasākumos. Arī mani vecāki ir mūziķi, tētis labi dzied un spēlē dažādus instrumentus. Viņš bija kultūras nama direktors, tāpēc varētu teikt, ka viņš bija tas, kas mani aizveda pie mūzikas.
Mana šībrīža populārākā dziesma, ņemot vērā atsauksmes un skatījumus vietnē YouTube, ir “Моя єдина” (ukraiņu valodā – mana vienīgā – J.S.-Č.). Tā ir mana otrā dziesma, kuru publicēju pēc kara sākuma. Bet, jāsaka, visas manas dziesmas ir saņēmušas daudz skatījumu, komentāru, “patīk” manos sociālajos tīklos – Instagram, TikTok, YouTube. Es pats nevaru pateikt, kura dziesma man patīk vislabāk, jo man tās visas ir mīļas – kā bērni.
Jau šovasar plānojam laist klajā arī albumu, kurā būs aptuveni 11 dziesmas, šobrīd pie tā aktīvi strādājam. Paralēli albumam mums būs arī koncerttūre pa Ukrainu, bet rudenī plānojam koncerttūri Latvijā, jo cilvēki izrāda interesi, raksta gan man, gan Tatjanai Lācei, kas bija galvenā organizatore Latvijā.
Kā radās ideja uzstāties Latvijā, konkrētāk – Latgalē?
– Ar Latviju esmu pazīstams jau sen, kopš 2017. vai 2019. gada. Iepazinos ar Tatjanu Lāci, sākām sazināties sociālajos tīklos, un viņa mani uzaicināja koncertēt Latvijā, tā atbraucu uz Latviju pirmo reizi. Cilvēkiem ļoti patika mana uzstāšanās, tāpēc jau tajā pašā gadā atbraucu arī otru reizi. Man līdz šim bija bijuši trīs solokoncerti, uzstājos arī dažādos pasākumos. Kāpēc Latgalē? Jo šis ir mana drauga – Tatjanas dzimtais novads, te ir arī daudz citu draugu, tāpēc Latgale man jau ir kļuvusi tuva un mīļa. Turklāt, manuprāt, tā ir ļoti līdzīga manam Čerņihivas apgabalam.
Kādas bija sajūtas pēc šiem koncertiem?
– Ziniet, katram māksliniekam pēc koncerta ir tāda kā eiforija, un es neesmu izņēmums. Pirms koncertiem bija ļoti liels uztraukums, necerēju, ka būs tik daudz cilvēku, bet zāles bija gandrīz pilnas, un pamatā tie bija latvieši, ukraiņu varētu būt vien kāda piektā daļa. Sajūtas bija ļoti labas, vārdos neizstāstāmas. Latvijā ir ļoti jauki cilvēki, ar kuriem ir patīkami komunicēt, var pārrunāt jebkādas tēmas. Jūs esat ļoti lojāli un atbalstāt mūs.
Interesants fakts, ka cilvēki, kas bija uz koncertiem, lielākoties bija latvieši, bet es visas dziesmas dziedāju ukrainiski un pirms katras dziesmas pastāstīju, par ko tā būs. Bija reizes, kad dziesmai jau otro piedziedājumu cilvēki, kas nezina ukraiņu valodu un nezināja šo dziesmu, dziedāja kopā ar mani. Tā man bija ļoti liela dāvana.
Jūs uzstājāties arī labdarības koncertā Slokā, biedrībā “Ukrainas Latvijas draudzība”.
– Jāsaka, ikviens ukraiņu mākslinieks jau kopš bērnības ir sapņojis pabūt Jūrmalā, piedalīties “Jaunajā vilnī”. “Jaunā viļņa” vairs nav, bet Jūrmala gan ir, tāpēc šī iespēja uzstāties šajā pilsētā man bija kā dāvana. Šie cilvēki, ukraiņi, kas nodarbojas ar labdarību, man uzrakstīja Instagram un palūdza uzstāties mūsu ukraiņu kareivjiem, kas Jūrmalā iziet rehabilitāciju, un, protams, citiem interesentiem.
Šis koncerts noteikti bija viens no atmiņā paliekošākajiem. Godīgi sakot, ir ļoti grūti uzstāties kareivjiem, kuri ir bijuši smagi ievainoti – kādam nav kājas, citam rokas, kāds ir morāli smagā stāvoklī. Bija tāds īpašs mirklis, kad dziedāju dziesmu par mīļoto sievieti, kas gaida savu vīru – no kara, vai vienkārši tāpat gaida – un ieraudzīju, kā viens puisis, kareivis paņēma telefonu, skatījās uz sievas fotogrāfiju un vienkārši sāka raudāt. Arī man acīs saskrēja asaras, noliku malā mikrofonu, piegāju pie viņa, mierināju, apskāvu un tikai pēc tam turpinājām koncertu.
Nereti mākslinieki skatītājus tur izstieptas rokas attālumā. Es tā nedaru, es labprāt apskauju cilvēkus, pēc koncerta aprunājos, saprotu, ka viņiem ir nepieciešams morāls atbalsts, jo viņi ir zaudējuši savas mājas, kāds arī radus un tuviniekus. Tā ir savā ziņā mana misija – nest labo savās dziesmās un atbalstīt jebkādā veidā cilvēkus, kas ir cietuši šajā karā.
Kā sajutāt Ukrainas un Latvijas draudzību, tiekoties ar cilvēkiem koncertos un ārpus tiem?
– Pirmkārt, gribu pateikties tiem cilvēkiem, kas palīdz Ukrainai, jo tā ir mūsu kopīga misija šobrīd, kas ir jāpaveic. Ir jāuzvar ienaidnieks, kas atnācis uz mūsu zemi. Mēs, ukraiņi, dzīvojam savā zemē, un mēs negribam, lai kāds nāk un stāsta, kā mums dzīvot. Tā ir katra ukraiņa pozīcija, simtprocentīgi. Tāpat es redzu arī jūsu pozīciju. Ja mēs tagad zaudēsim šo karu, viņi taču nepastāsies, Krievija neapstāsies, ies tālāk. Tāpēc milzīgs paldies jums vēlreiz par to, ka palīdzat, iesaistāties.
Kad biju labdarības vakarā “Pliča sātā”, kur pinām maskēšanās tīklus, Vaira Lejniece speciāli atbrauca no Aizkraukles uz Preiļiem, lai parādītu, kā tas pareizāk darāms. Bija redzamas jūsu rūpes, bija atnākuši gan jauni, gan vecāki cilvēki, un tas viss tiek darīts ar rokām. Domāju, tas būs nevis vienkārši kaut kāds aizsargtīkls, tas būs kā simbolisks talismans mūsu kareivjiem.
Zinu, ka esat snieguši ļoti daudz humanitārās palīdzības, daudz dažādas tehnikas, automašīnas utt. Es pats šobrīd esmu nodevis armijai jau četras automašīnas, vēl divas par koncertos un biznesā nopelnīto naudu nopirku Latvijā. Esmu iepazinies ar labiem cilvēkiem – no Rīgas, Jēkabpils, daudz draugu ir Preiļos, kas atbalsta, un par to jums ļoti liels paldies.
Kā, jūsuprāt, mēs katrs varam palīdzēt ukraiņiem?
– Jūs jau tā ļoti lielu darbu darāt. Es negribu runāt par kaut kādām materiālajām vērtībām, jo tās jau tāpat esat devuši un dodat daudz. Es vienmēr saku, ka sev tuvu cilvēku Ukrainā var atbalstīt arī vienkārši ar ziņu, vēstuli, bērna zīmējumu. Jums tagad arī ir grūti, jo karš Ukrainā ilgst vairāk nekā gadu. Tomēr ir svarīgi, ka katrs pievienojas šim atbalstam, jo šī ir, teikšu vēlreiz, mūsu kopīgā misija, kas ir jāpaveic, pēc iespējas ātrāk jāuzvar un jāizbeidz šis karš, lai neciestu mierīgie iedzīvotāji, lai, pirmkārt, neciestu bērni.
Padalieties savās domās par karu Ukrainā, kādas bija sajūtas, kad tas tikko sākās, un kā ir tagad.
– 24. februārī mēs bijām Kijivā, savās mājās, kad četros no rīta pilsētā sāka krist raķetes, atskanēja sprādzieni. Pirmais bija apjukums un nesapratne, ko darīt. Paskatoties pa logu, redzējām cilvēkus, kas ar čemodāniem skrēja uz savām mašīnām. Cilvēki zvanīja viens otram, bet sazvanīt nevarēja, jo sakari bija pārslogoti. Sajūtas bija neizstāstāmas, vienā vārdā to varētu nosaukt bezizeja. Tomēr saņēmu sevi rokās, ņēmu ģimeni savās rokās un teicu – viss, nomierināmies. Kijivā palikt bija bīstami, jo tā ir galvaspilsēta un sapratām, ka Krievijai galvenais uzdevums ir ieņemt galvaspilsētu. Tāpēc mēs nolēmām izbraukt, tomēr nevis uz ārzemēm, bet pie mūsu vecākiem Ukrainas centrālajā daļā.
Kara pirmajos mēnešos bija apjukums, nezinājām, ko darīt. Tomēr jau no pašām pirmajām dienām sākām palīdzēt cilvēkiem izbraukt no okupētajām teritorijām, arī es pats vedu, nodevām pārtikas produktus, darījām maksimāli visu, ko varējām.
Protams, tas, ka karš sākās, bija nedaudz negaidīti, tomēr vienlaikus mēs jau gaidījām, ka tas būs, jo par to runāja gan valdībā, gan paziņas, ka kaut kas būs. Cerējām, ka viss atrisināsies, tomēr neatrisinājās.
Runājot par šībrīža sajūtām, es ļoti daudz ko esmu pārdomājis savā dzīvē un esmu sapratis, ka viss jādara tagad, nevis jāatliek uz rītu. Ja ir iespēja, jādara šodien, jo rīt šīs iespējas var arī nebūt. Es vairāk pievērsos radošajam darbam, sāku vairāk palīdzēt cilvēkiem, esmu kļuvis labsirdīgāks, pozitīvāks. Diemžēl, to sapratu par ļoti augstu cenu. Ja līdz karam mēs visi daudz ko atlikām uz rītu, mēdzām īdēt, ka šis vai tas nav labi un tā, kā gribētos, tad tagad saproti, ka dzīve ir brīnišķīga un ir jādzīvo tagad, vairāk jāsmaida, jānes vairāk pozitīvisma un labā pasaulē.
Janas Skrivļas-Čeveres teksts, foto no Andrija Kravčenko personīgā arhīva