Ukraiņu sievietes ir pateicīgas par viņas grupu nodarbībām
Latgales cilvēki ukraiņu bēgļiem palīdz ne tikai ar patvērumu, dzīvesvietu, pārtiku, drēbēm. “Vietējā Latgales Avīze” uzrunāja Ingu Reinfeldi, kura pirms vairāk nekā 20 gadiem kļuva par psihologu, lai dziedinātu tos dvēseles ievainojumus, kas cilvēkam liedz dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Viduslatgales pārnovadu fonda komandas uzaicināta, viņa šogad iesaistījās projektā “Ukrainas iedzīvotāju atbalstam Viduslatgalē”, organizējot grupu nodarbības ukraiņu sievietēm, lai dziedinātu kara Ukrainā radītos ievainojumus.
Kā karš Ukrainā ir sapēdojis ukraiņu sievietes?
– Jau pirmajā grupu nodarbībā sajutu, ka ukraiņu sievietēs ir trauksme, nedrošība, bailes par nākotni. Kas būs rīt – to var prognozēt, bet kas notiks pēc nedēļas vai mēneša – to nezina neviens. Šī ir tā lielākā nedrošība, kas nomāc ukraiņu sievietes. Neziņa biedē visus cilvēkus, taču karš Ukrainā pamodinājis ukraiņu sievietēs neziņu par to, cik ilgi turpināsies karš, kad viņas varēs doties uz mājām Ukrainā, kas viņas tur sagaida.
Mēs, kas neesam piedzīvojuši karu (es runāju par paaudzi, kas dzimusi pēc Otrā pasaules kara), varam tikai pieļaut, iedomāties, kāda ir šī trauksme, nemiers. Vai ukraiņu sievietes nesūdzējās par miega traucējumiem?
– Ukraiņu sievietes stāstīja arī šādus stāstus, ka pastāv miega un citas psihosomatiskās problēmas (arī dvēseles sāpes utt.). Tā pati neziņa, trauksme, bailes par nākotni neļauj gulēt mierīgi. Karš ir radījis sievietēs spriedzi gan emocionālā, gan fizikā līmenī, tāpēc bieži vien ir jācīnās ar bezmiegu.
Ko sievietes stāsta par bērniem, kuri, pieļauju, karu pārdzīvo daudz emocionālāk nekā vecāki?
– Preiļu novadā patvērumu no kara atraduši galvenokārt tie ukraiņi, kuriem ir bērni. Viduslatgales pārnovadu fonda komanda jau pieminētā projekta ietvaros ukraiņu bērniem organizēja dziedinošās nodarbības ar karstajām smiltīm biedrībā “Puķuzirnis”, kā arī attīstošās nodarbības “Kaķu sētā” (tās apmeklēja arī viņu mammas).
Ukraiņu sievietes labprāt stāstīja par saviem bērniem, atzina, ka viņas nezina, kā runāt ar bērniem par to, kas notiek Ukrainā. Viņas jautāja man, kā bērniem stāstīt par karu. Mēs izrunājam šo problēmu, pārspriedām iespējamos sarunu scenārijus, paturot prātā vēlēšanos šos kara ievainojumus, kas skāruši arī bērnus, nepadarīt vēl lielākus.
Ko lai mammas atbild bērnam, kurš jautā – kad brauksim mājās?
– Tas ir jautājums, ko bērni uzdod mammām katru dienu, un mammas jautā sev, ko lai atbild. Bērnam ir grūti saprast laika jēdzienu, savukārt pieaugušie orientējas laikā, taču viņi nezina, kad beigsies karš un kad varēs atgriezties Ukrainā. Bērns, kurš kopā ar vecākiem ir veicis garu ceļu no Ukrainas uz Latviju, pārcēlās no sev tuvas, pazīstamas dzīves vides uz svešu, nepazīstamu, sajūt lielāku nemieru nekā pieaugušie. Nav māju, drošības, stabilitātes, pie tā visa bērni bija pieraduši Ukrainā. Tāpēc ir jāpalīdz bērnam pateikt vārdos, kas notiek viņa dvēselītē, un tikai tad lēnām, ar iejūtību varam stāstīt par karu. Vecākiem nav jābaidās atbildēt uz bērna jautājumiem – “es nezinu”. Es nezinu, kad beigsies karš, es nezinu, kad brauksim mājās...
Vai sievietes pārdzīvo par radiniekiem, kuri ir palikuši Ukrainā vai atraduši patvērumu citās valstīs?
– Ukraiņu sievietes stāstīja, cik grūti bija izlemt, ka ir jābrauc projām, nekautrējās no asarām, stāstot atmiņas, kā braukušas projām. Viņas ļoti uztraucas par vecākiem, radiem (tie ir lielākoties pirms pensijas vecuma cilvēki vai pensionāri), kuri atteicās braukt līdzi, jo viņu mājas ir Ukrainā. Tie ukraiņi, kas ir aizbraukuši uz Rietumeiropu, tie jūtas tikpat droši kā ukraiņi Latvijā. Ir arī stāsti, ka ukraiņi, kas bija atraduši patvērumu Preiļu novadā, devušies uz kādu no Rietumeiropas valstīm, taču pēc kāda laika atgriezušies Preiļu novadā, jo šeit jūtoties labāk.
Ukraiņu sievietes stāsta, ka pašas bija ilgās pārdomās – doties uz Rīgu vai arī tomēr palikt tepat. Ir bijuši ārkārtīgi interesanti stāsti, kāpēc cilvēki izvēlas Rīgu. Sievietes teica, ka, braucot projām no Ukrainas, bija iedomājušās, ka Rīga, būdama Latvijas galvaspilsēta, būs visu problēmu risinājums, tur atradīs darbu, dzīvesvietu. Tikmēr viņas nezina neko par Latvijas mazpilsētām, laukiem.
Ukraiņi stāsta, ka Preiļu novadā ir grūti atrast darbu savā profesijā, jo viņi nezina latviešu valodu. Pieļauju, ka arī tas rada emocionālu spriedzi ukraiņu sievietēs.
– Ukraiņu sievietes vēlas stabilitāti, to vēlaties jūs, es, mēs visi. Kas rada šo stabilitāti? Darbs un ienākumi. Kad mums ir darbs, tad mums ir ienākumi, mēs par naudu varam nopirkt pārtiku, apģērbu, samaksāt rēķinus.
Ukraiņu sievietes atbrauca uz citu valsti ar minimāliem naudas uzkrājumiem vai bez tiem, viņām nav skaidrs, kā šī valsts funkcionē. Un tas ukraiņu sievietēm rada nestabilitātes sajūtu. Tāpēc grupu nodarbībās mēs runājām daudz par nodarbinātību, ienākumiem. Ir ukraiņu sievietes ar augstāko izglītību (skolotājas, ekonomistes utt.), un viņas nezina, ko ar šo labo izglītību, kas bija pieprasīta Ukrainā, darīt Latvijā, ja nezini valsts valodu. Turklāt tu nemaz nevari zināt to, jo esi valstī tikai dažus mēnešus, un vai ir vērts mācīties latviešu valodu, ja nezini, cik ilgi paliksi Latvijā.
Ir arī citi stāsti. Daudzas ukraiņu sievietes strādā attālināti (vada stundas, meistarklases tautiešiem Ukrainā), taču arī viņas saskaras ar grūtībām, piemēram, attālinātā stunda var nenotikt, jo ir sākusies kārtējā apšaude vai ir pazuduši interneta sakari, tāpēc ka nav elektrības. Sievietes ir satrauktas, kad par šo attālināto darbu samaksās algu, kāda tā būs.
Ukraiņu sieviete intervijā manai kolēģei teica, ka viņa varot strādāt jebkādu darbu...
– ...mēs grupu nodarbībās runājām par nodarbinātību Latvijā, un ukraiņu sievietes bija izbrīnītas, ka apkopēja darbs ir viens no pieprasītākajiem, jo Ukrainā ne katra sieviete strādās par apkopēju.
Tās ukraiņu sievietes, kuras pirms kara Ukrainā ir strādājušas mazkvalificētu darbu, ir mazāk pakļautas dažādiem sociāliem riskiem, tostarp bezdarbam. Mēs labi zinām, ka Latvijā tieši mazkvalificēti strādnieki ir ļoti pieprasīti. Darba devēji sūdzas, ka trūkst strādnieku celtniecībā, lauksaimniecībā, šūšanas uzņēmumos utt. Daudzas ukraiņu sievietes, tāpat viņu vīri ir ar mieru strādāt mazkvalificētu darbu. Viņi ir liels atradums vietējiem darba devējiem. Es pati iedrošinu ukraiņu sievietes izmantot šīs iespējas strādāt mazkvalificētu darbu.
Kad mēs satikāmies pirmajās grupu nodarbībās, tad izrādījās, ka visas ukraiņu sievietes prot kaut ko darīt, tāpat viņu vīri ir prasmīgi kādā vienā jomā vai vairākās. Taču viņiem ir vajadzīga mūsu palīdzība, atbalsts gan darba meklējumos, gan iekārtojoties darbā. Runāju ar šī projekta vadītajiem un pašvaldības Sociālo dienestu, kā valsts un pašvaldības darbinieki var palīdzēt ukraiņiem. Piemēram, viņi varētu apzināt brīvās vakances pilsētās vai novados, stāstīt, kā funkcionē Latvijas valsts, kāda ir likumdošana. Tas mazinātu stereotipus, neziņu un nedrošību. Es pati uzrunāju pazīstamus cilvēkus – potenciālos darba devējus, sapazīstināju viņus ar ukraiņu sievietēm, stāstīju, ka viņa prot strādāt to un to, ka darbs viņām būs ne tikai liels materiālais, bet arī milzīgs psiholoģiskais atbalsts. Ne visi bēgļi ir drosmīgi sākt visu no jauna svešā valstī, daudzi dzīvo tikai savā ģimenē un norobežojušies no apkārtējās pasaules.
Vai karš Ukrainā nav radījis arī sašķeltību ukraiņu ģimenēs?
– Ukraiņu sievietes stāsta, ka ģimenēs nav vienprātības par šo karu, ka viņu sirdis nomāc sašķeltība. Teritorijās, kas bija okupētas, bija tādi ukraiņi, kuri atbalstīja okupantu režīmu. Un ukraiņu sievietes jautā sev, kas būs ar šiem cilvēkiem pēc kara, vai varēs piedot viņiem.
Kas vēl satrauc ukraiņu sievietes?
– Viņas ir satrauktas par ikdienišķām praktiskām rūpēm, kur sameklēt un noīrēt dzīvokli, kā atrast darbu, kā bērns iejutīsies latviešu skolā, vai tuviniekiem, kuri pārskaita naudu no Ukrainas uz bankas karti Latvijā, nekas nedraud utt.
Kā jūs organizējāt šīs grupu nodarbības?
– Centos katru konkrētu tēmu izrunāt, darbojoties radoši, piemēram, zīmējot. Pavisam bija 17 grupu nodarbības, un mēs vienojamies ar Viduslatgales pārnovadu fonda komandu, ka tās notiks arī nākamgad, jo ukraiņu sievietes atzīst, ka tās viņām palīdz dziedināties. Tikmēr rīkoju individuālās nodarbības, un daru to bez maksas.
Ko ieguvāt pati no saskarsmes ar ukraiņu sievietēm?
– Šie ukraiņu sieviešu personiskie stāsti manī pamodina vel lielāku līdzjūtību un izpalīdzēšanu. Teicu ukraiņu sievietēm, ka esmu pieejama jebkurā laikā un visos vaicājumos gan kā psihoterapeite, gan kā cilvēks, kurš pajautās, uzzinās, atradīs, sapazīstinās, aizvedīs. Tas bieži vien ir tikpat svarīgi kā cilvēku paņemt pie rokas, lai iedrošinātu pārvarēt grūtības un doties tālāk.
Es sapratu arī to, ka šī projekta dalībniecēm nav aktuālas augstas matērijas, kā es to biju iedomājusies pirms grupu nodarbībām. Ukraiņu sievietēm ir nepieciešamas atbalsts, palīdzība praktiskos jautājumos, jo karš ir piespiedis viņas dzīvot šodienai. Lai arī kādu tēmu mēs skartu, viņas teica – mēs nezinām, kas būs rīt, tāpēc dzīvojam tagad. Un mums visiem kopā ukraiņu bēgļu dzīvi jācenšas darīt pilnvērtīgāku, lai arī varbūt viņi šeit uzturēsies tikai īsu laiku.
Vai ukraiņu sievietes tic, ka Ukraina uzvarēs karā?
– Ukraiņu sievietes dzīvo ar cerību, ka karš beigsies ar ukraiņu uzvaru un ka viņas atgriezīsies mājās.
Ukraiņu sieviete Jūlija:
“Inga ir ļoti talantīga psiholoģe, viņa man ir palīdzējusi šajās grupu nodarbībās (man ļoti patika dejas, gribu dejot vēl), viņa man palīdz arī tagad, kad nodarbības ir beigušās. Man bija grūti atrast darbu, bet Inga mani iedrošināja strādāt. Es šuju apģērbu mājās, jo auklēju otro bērnu, kurš piedzima tepat Preiļos. Inga palīdz sakārtoties arī psiholoģiski. Liels paldies Ingai!”
Divu bērnu mamma Jūlija (no kreisās) joprojām apmeklē Ingas Reinfeldes nodarbības, un katru reizi jūtas drošāka, priecīgāka
Egitas Terēzes Jonānes teksts un foto