Manu četrkājaino draudziņu sauc Bobīts. Mūsu ģimenē Bobītis ienāca, pateicoties kaimiņiem. Sanāca tā, ka kaimiņi devās prom no savām lauku mājām un suņuku nebija kur likt, tāpēc mēs nolēmām to paņemt pie sevis.
Vēl kucēns būdams, viņš skrēja ciemos pie mums pār kalnu, it kā zinādams, ka tās būs viņa īstās mājas, kur viņu mīlēs un žēlos. Un īstenībā te ir viens romantisks kaimiņu suņuku stāsts, jo Bobītis ir mūsu jau aizgājušā mīlulīša Grāfiņa dēls. Kaimiņu kucīte Žuļa un Grāfs bija parūpējušies, lai dzimta turpinātos.
Bobīts ir ļoti jauks, mīļš un draudzīgs sunītis, manam dēlam Aleksim labākais draugs. Un tās suņuka acis... tik patiesas un īstas. Nu jau desmit gadus Bobītis mūs priecē ar savu klātbūtni. Mēs ļoti mīlam Bobīti un esam pateicīgi apstākļiem, kas saveda mūs kopā! Tā, kā viņš gaida mūs atgriežamies mājās atkal un atkal, tā cilvēki neprot gaidīt un sagaidīt!
Kristīne (Bebrenes pagasts, Sēlija)