Dzīvoklī, kurā mitinās ukraiņu Čerevatiju ģimene, ir silti un mājīgi. Varētu teikt, ka gluži kā mājās, ja vien nezinātu, ka viņi ir kara bēgļi no Ukrainas austrumiem un šeit, Preiļos, apmetušies tikai pagaidām. Jevģenijs un Jūlija sapņo un cer, ka šausmas viņu dzimtenē drīz beigsies un viņi varēs doties mājās.
Kad vasaras sākumā Čerevatiji ieradās Latvijā, viņi bija trijatā – Jevģenijs, Jūlija un trešklasnieks Iļja. Nu mammas klēpī omulīgi ieritinājusies mazā Poļina, viņa piedzima Preiļos 6. jūlijā. Tieši bērnu un viņu nākotnes dēļ vecāki uzsāka bīstamo ceļu no Ukrainas cauri Krievijai, kamēr nokļuva Preiļos.
Pirmā bēgšana
“Esam no Luhanskas un dramatisku situāciju piedzīvojām divas reizes,” sāk stāstu Jūlija. “Pirmā bija 2014. gada vasarā. Iļjam toreiz bija tikai deviņi mēneši, tāpēc nolēmām braukt pie vīra vecākiem, kuri dzīvoja Limanā. Atbrauca arī mani vecāki, cerējām, ka situācija mainīsies, viss norimsies. Pienāca rudens, bet kļuva tikai briesmīgāk. Mani vecāki nolēma, ka brauks atpakaļ uz Luhansku, negribējās pamest dzīvokli, mājas. Mūsu darbavietas bija pārcēlušās projām no Luhanskas. Abi strādājām divos dažādos institūtos, es līdz dekrētam biju sekretāre, Žeņa – datorsistēmu administrators. Mans institūts atradās Severodoneckā, bet vīra – Starobeļskā. Šī pilsēta atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no Luhanskas, nolēmām pārcelties uz turieni, jo tā bija Ukraina. Okupanti līdz turienei nenokļuva.”
“Viss bija labi, dzīvojām, strādājām,” saka Jevģenijs. “Bet 2014. gada pavasaris visu apgrieza kājām gaisā. Pēc astoņiem gadiem Starobeļskā atnāca šī gada 24. februāris. Viss sākās no jauna, tikai daudz agresīvākā formā.”
Minūtes laikā uz pagrabu
“No rīta biju virtuvē, lai Iļjam pirms skolas sagatavotu brokastis, maizītes Žeņam, kurš plānoja braukt komandējumā. Telefonā klases saziņas grupā izlasīju saraksti, ka vecāki bērnus uz skolu nelaidīs. Ārā bija dzirdama dunoņa, tāli sprādzieni. Pilnīgā apmulsumā teicu vīram, lai ieslēdz radio. Tad arī uzzinājām, ka Putins paziņojis par kara pret Ukrainu sākumu,” trauksmainos mirkļus atceras Jūlija.
“Protams, ka nekādu komandējumu nebija. Skolēniem izziņoja divu nedēļu brīvdienas. Visu laiku šāva, pāri mūsu mājai lidoja lādiņi. Tās bija briesmīgas skaņas. Luhanskā toreiz viss notika tālāk, it kā pieklusināti, bet te... Izej pagalmā, dārzā un dzirdi automātu kārtas. Gribi vai negribi, nākas aizdomāties, ka viss ir ļoti, ļoti nopietni.”
“Iemācījāmies, gaisa trauksmei sākoties, minūtes laikā savākties un doties uz patvertni pagrabā,” atminas Jevģenijs. “Pagrabs ir pāri pagalmam, līdz tam jānokļūst. Paspējām apģērbties, karstu tēju paķert līdzi, lukturīti, telefonu. Briesmas cilvēkus mobilizē.”
Divas dienas bijusi ļoti intensīva apšaude, stāsta Jūlija, bet tad iestājies aizdomīgs klusums. “Stāvam mēs ar vīru pagalmā, runājamies un redzam, ka pa ielu garām aizbrauc tanks, divi bruņutransportieri. Uz tiem – krievu kareivji, pavisam jauni puikas. Sirds sastinga, jo sapratām, ka te vairs nav Ukraina.”
Sākumā cilvēki vēl uz kaut ko cerējuši, pilsētā rīkojuši Ukrainas atbalsta mītiņus. Bet mītiņi beigušies kopš reizes, ka pāri cilvēku galvām krievi sākuši šaut no automātiem. Nākamā reize droši vien būtu tiešā tēmējumā, spriež Čerevatiji.
Otrā bēgšana
Lēmums vēlreiz braukt projām ticis pieņemts jau pirmajās okupācijas dienās. Galvenais – bažas par dēla drošību, par Jūlijas un gaidāmā mazuļa veselību. “No 2014. gada zinām, kas tā tāda “krievu pasaule” ir, tāpēc gribēju jau tūlīt februārī aizbraukt. Jūlija gan cerēja, ka varbūt tikai pabaidīs, varbūt viss nokārtosies,” teic Jevģenijs. “Aizbraukt mani pārliecināja risks, ka krievu armijā var paņemt arī Jevģeniju, viņš taču iesaucamajā vecumā,” piebilst Jūlija. “Viena lieta, ja iesauktu ukraiņu armijā, bet te – nezin kas un nezin kur... Lai gan slimnīca Starobeļskā it kā strādāja, bet bija viens ginekologs uz visu plašo apkārtni. Es arī nejutos droši un sapratu, ka jābēg.”
“Ziniet, kas man bija vissmagākais? Satikt cilvēkus, ar kuriem gadiem esi līdzās dzīvojis, un redzēt, ka viņi priecājas par krievu atnākšanu. Protams, ne masveidīgi, bet tādi cilvēki bija. Varbūt desmit vai piecpadsmit procenti tā saukto pasīvo kolaborantu. Viņi bija tie, kuri okupantiem norādīja, lūk, viņš strādāja robežsardzē, bet viņš Ukrainas bruņotajos spēkos, bet vēl kāds 2014. gadā cīnījās kā brīvprātīgais,” izjūtās dalās Jevģenijs. “Tad vai nu vēlu vakarā vai agri no rīta tajās mājās ieradās vīri ar automātiem un sāka kratīšanu.”
Sākumā Čerevatiji gribējuši izbraukt no Starobeļskas uz Ukrainas teritoriju. Taču vienīgais ceļš regulāri tika apšaudīts, jo tur bija Harkivas fronte. Ideja atmesta, jo uzzinājuši, ka viens autobuss ar bēgļiem sašauts, ir upuri. Nākamais variants – izbraukt caur Krieviju. Taču kā? Pārvadātāji prasījuši naudu – 300 līdz 350 dolārus vai eiro par cilvēku. Iekrājumu varbūt pietiktu, taču kā dzīvot bez naudas tālāk? Nolēmuši braukt ar savu mašīnu, vecu žigulīti, un doties uz Maskavas pusi.
Leģenda filtrācijai
Jevģenijs un Jūlija labi zinājuši, ka Ukrainas–Krievijas robežas šķērsošanai nopietni jāsagatavojas, jo Federālais Drošības dienests visus ukraiņus rūpīgi pārbauda, īpaši vīriešus. Leģendas izveidošanai palīdzējis fakts, ka Jūlijai ir paziņa no Luhanskas laikiem, kurš ar ģimeni dzīvo Tulā. Tad arī vienojušies teikt, ka brauc uz Tulu, jo tur labi ārsti ginekologi, kas Jūliju konsultēs pirms dzemdībām. Visu sacerēto Jevģenijs arī stāstījis Krievijas drošībniekiem. Kā caur rentgenu desmit reizes izlaida, viņš atceras. Krustu šķērsu jautājuši – varbūt kur kļūdīsies, būs neuzmanīgs, pateiks ko lieku.
Protams, viņš nemaz nav teicis, ka iepriekšējā darba vietā bijis nodaļas vadītājs, jo tad varētu sākties problēmas, teicis, ka vienkārši montieris. Drošībniekiem nav paticis fakts, ka Jevģenijam līdzi bijis nevis skārienjūtīgais telefons, bet ar podziņām. Ilgi tirdījuši – izskaties inteliģents cilvēks, kāpēc tāds parasts telefons? Iemesls viens – no tāda telefona nekādu “noderīgu” informāciju nevar dabūt. Jūlijas telefonā gan prasījuši parādīt saziņu ar Tulas paziņām, kas viņus apmierinājusi, izskatījuši kontaktus, kādas dziesmas klausītas planšetdatorā – ukraiņu vai krievu estrāde. Jautāts arī par attieksmi pret Kadirovu, jo viņš, lūk, būšot vietējais jaunais vietvaldis.
“Pēc stundu ilgas pratināšanas biju izgājis viņu testu. Mūs ielaida Krievijas teritorijā,” par dzīvē grūtākajiem brīžiem saka Jevģenijs. “Baidīties bija par ko. Lai gan aktīvi politikā nebiju iesaistījies, notikumiem sekoju līdzi un ļoti emocionāli un sāpīgi uztvēru visu, kas saistīts ar Ukrainu. Krievi mani noteikti uzskatītu par tādu, no kuriem viņi nākuši krievvalodīgos “atbrīvot”.”
Beidzot Latvijas robeža
Brauciens cauri Krievijai bijis salīdzinoši mierīgs. Čerevatiji centušies nekur lieki neuzkavēties, tikt līdz robežai pēc iespējas ātrāk. Ilga gaidīšana sanākusi uz Latvijas – Krievijas robežas Terehovas robežkontroles punktā. Krievu pusē rindā nācies gaidīt gandrīz 24 stundas, kas gaidībās esošajai Jūlijai pēc garā brauciena automašīnā likušās kā mūžība. Te drošībnieki viņus nav pārāk pratinājuši, vien darījuši visu, lai novilcinātu laiku. Toties vairāki citi robežas šķērsotāji saukti uz pārrunām. Protams, pārmeklētas automašīnas. Īpaši nicīgi krievi izturējušies pret kādu vācu pensionāru pāri, kuri tā arī nav īsti sapratuši, ko no viņiem grib.
“Mūsu pases baudīja vairāk nekā stundu,” atceras Jevģenijs. “Sēdējām mašīnā un nervozējām – ja nu kas... Skatījāmies pāri laukumam un redzējām Latviju, tik tuvu un tik gaidītu.”
Tagad mājas ir Preiļos
Latvijā Čerevatiju ģimene ieradās vakarpusē, kad vienīgais variants bijis sameklēt naktsmājas kādā viesu mājā, mierīgi izgulēties un tad jau, kā saka, rīts gudrāks par vakaru. Bet nākamā diena bija sestdiena, kad lielākā daļa valsts iestāžu slēgtas. Vairākkārt sazinoties ar vietējiem brīvprātīgajiem, tikai vakarā izdevies saņemt ziņu, ka viņiem mājvieta atrasta skolā. Tiesa, nezinot latviešu valodu, braucēji sajaukuši Riebiņus ar Preiļiem, tomēr galu galā ieradušies Riebiņu vidusskolas dienesta viesnīcā.
“Bijām ar mieru gulēt uz matračiem skolas sporta zālē, bet jutāmies bezgala laimīgi, kad mūs ieveda istabiņā ar trim gultām, turpat duša, tualete. Pieejama arī virtuve. Nākamajā rītā gaitenī iepazināmies ar jaunu sievieti, kura ar savu dēlu Riebiņos bija ieradusies arī no Starobeļskas,” stāsta Jūlija. Tā sākusies viņu dzīve Latvijā. Ļoti palīdzējuši Preiļu novada domes atbildīgie speciālisti, nozīmētais sociālais mentors. Tā kā Jūlijai drīz bija jādzemdē, dzīvošana kopmītnē nebija labs variants. Piedāvāts labiekārtots dzīvoklis Mehanizatoru ielā, kur ģimene tagad arī mitinās.
Sirdssiltie Latvijas cilvēki
Auklējot mazo Poļinu, Jūlija smaida un stāsta, cik laimīga esot, ka nokļuvusi tieši Preiļos un ka meitiņa piedzimusi vislabākajā dzemdību nodaļā pie vislabākajiem ārstiem, vecmātēm un māsiņām. Lai arī Luhanskā bijuši labi dakteri, Preiļu slimnīcas dzemdību nodaļas vadītājs Juris Kļaviņš esot superīgs. Arī pārējais personāls ļoti interesanti cilvēki, jauki sarunu biedri, bet viņu uzmanība un sirsnīgā attieksme pret dzemdētājām pārspējusi visas cerības.
Poļina piedzima 6. jūlijā, deviņus gadus un vienu dienu pēc sava vecākā brāļa Iļjas, kuram dzimšanas diena ir 5. jūlijā. Lielām vienmēr it kā izbrīnītām acīm, gaišmataina mazulīte – tētis un mamma smejas, sak, pēc asinīm ukrainiete, bet pēc dzimšanas vietas – latviete. Raksturs arī esot latviski mierīgs.
Trešklasnieka lielās skolas gaitas
No 1. septembra deviņgadīgais Iļja mācās Preiļu 1. pamatskolas 3. klasē. Pamatskolu izvēlējušies tāpēc, ka te esot vislatviskākā vide un dēlam būs vienkāršāk iemācīties latviešu valodu. Ukrainā dēls mācījies pēc ukraiņu programmas un krieviski nesaprot, tāpēc latviska skola šķitis vislabākais variants. Gan dēls, gan vecāki ir apmierināti ar izvēli. Iļja pat izteicies, ka skola Preiļos viņam patīkot labāk nekā Ukrainas skola, kur viņš turpina izglītību. Pēc stundām Preiļu 1. pamatskolā Iļja mājās sēstas pie galda, kur datorā tiešsaistes režīmā viņam sākas stundas ukraiņu skolā. Zēnam tā ir liela slodze, tomēr viņš nekurn un ļoti cenšas.
“Mums no jums vēl daudz jāmācās”
“Agrāk Baltijas valstis likās tālas un nezināmas, bet pēc 2014. gada notikumiem sapratām, kas ir tavi draugi, kas ienaidnieki. Latvija, Lietuva un Igaunija noteikti ir Ukrainas pusē, tāpēc esam bezgala pateicīgi visiem labajiem cilvēkiem Latvijā, Preiļu novadā, kuri mūs uzņēma, deva pajumti un drošību,” saka Jevģenijs. Lai gan ģimene ļoti ilgojas atgriezties dzimtenē, šo laiku viņi izmanto, lai vērotu un mācītos. Jau tagad abi ir pamanījuši lietas, par ko Latviju noteikti vajadzētu uzteikt un ko ukraiņiem mācīties no latviešiem. Bet tas būs vēlāk – pēc kara beigām.
Lidijas Kirillovas teksts un foto