Kaķis Tomis (saukts arī par Tomasu) mūsu mājās ienāca, šķiet, pirms gadiem četriem, īsi pirms Ziemassvētkiem. Mēs ar māsu gribējām iepriecināt mammu, kura jau sen bija vēlējusies sev britu īsspalvaino runci. Tad nu sanāca tieši tā, ka, meklējot īsto svētku dāvanu, mēs atradām saimniekus, kuri lūkoja tikko dzimušiem kaķēniem rast mājas. Lēmums par to, ka ģimenē uzņemsim dzīvnieku, bija ļoti pārdomāts.
Lai arī būtībā Tomis ir bijis dāvana un visā pilnībā ir mammas mīlulis, kurš viņas mājās jūtās ļoti labi, tomēr ikviens mūsu ģimenē ir iemīļojis mazo draugu, un ikreiz, kad ierodamies ciemos, viņš sagaida un burtiski sasveicinās ar mums.
Raksturā runcis ir diezgan kategorisks – viņš ļoti konkrēti izrāda, ko vēlas un ko nē. Skaidri liek saprast, ka saimniece viņam ir tikai viena. Dienas Tomis labprāt pavada laiskojoties, bet viņam ļoti tīk spēlēt paslēpes un izdauzīties, ja kāds ļaujas viņa ēverģēlībām. Protams, neiztikt bez tā, ka kādreiz nagu asināšanā cieš mēbeles vai tapetes.
Kaķis ģimenē viennozīmīgi ienes sirsnību, mīļumu un noteikti arī papildu atbildību. Viņš prasa rūpes, bet droši vien nemaz nav tādu vārdu, lai pateiktu, kā mājas atmosfēru var izmainīt četrkājains draugs ģimenē – tā ir laime!
Ieva Pastare (Preiļi)