Preilēnieti Tatjanu un viņas mīļos lutina divi kaķi un suns, par katru var uzrakstīt stāstu. Šoreiz Tatjana pastāstīja par rudo kaķi Pufiku, kurš viņu mājā parādījās pats.
Tatjana atminas: “Tā bija pagājušā gada vasara. Kādu dienu mājas pagalmā ieraudzīju, ka zem traktora sēž kaķis. Viņš bija vājš, vājš, novārdzis, izbadējies, ar nelabu smaku. Četras ģimenes (kaimiņi, dēla klasesbiedrene) gribēja paņemt šo kaķi, taču iebildu – kas atrada kaķi, tas arī rūpēsies par viņu. Es kaķi izmazgāju ar šampūnu, taču smaka nepazuda, mazgāju otru reizi. Noliku kaķi uz grīdas, bet viņš nevarēja nostāvēt uz kājām. Vetārsts teica, ka nezina, kā ielaist poti, jo kaķim bija kauli un āda. Es viņu nedēļu nēsāju uz rokām, baroju, kamēr kaķis atlaba.”
Kad mājās parādījās jaunais iemītnieks, kaķene Ņuša nedēļu slēpās zem gultas, suns Rodžers gan uzreiz Pufiku uzaicināja rotaļāties. Šodien visi trīs ir labi draugi.
Pufiks pa dienu guļ un daudz ēd, bet naktīs apciemo kaimiņu mājas. Kaķis ēd visu, tomēr vislabāk garšo īpašs kaķu našķis – nūjiņas un īpašā lielveikala desa, turklāt viņam ir bezmēra apetīte. Tatjana pieļauj, ka Pufiks, kādu laiku dzīvodams pusbadā, nezina, kas ir sāta sajūta. Viņš dara arī blēņas, un Tatjana viņu bar: – Tu esi trofitroļs, jo dari nedarbus.
Tatjana priecīgi pauda: “Pufiks ir ļoti mīļš, nāk pie visiem, tostarp ciemiņiem, lai samaigotu, sabučotu. Cilvēkiem nav jābaidās ņemt kaķus no ielas vai patversmes, viņi pateicībā jūs mīlēs līdz kapa malai.”
Ja ruds kaķis atnāk uz mājām, tad viņš atnes laimi, saka veci ļaudis, un lai tad arī laime notiek, novēlēja Tatjana.
Egitas Terēzes Jonānes teksts, foto no Tatjanas albuma